25. martā pie Maltas pagasta represēto piemiņas akmens Stacijas ielas skvērā pēc pandēmijas beidzot varējām pulcēties un godināt Komunistiskā genocīda upuru piemiņu.

Mums ir sava likteņupe – Malta. Tās krastos rimtu mūžu vadīja daudzas strādīgas ģimenes, nenojaušot, ka daudzus no viņiem sagaida nāvīgi atvari un smagi, pat traģiski likteņa pavērsieni. Maltēniešu un citu Maltas pagasta cilvēku likteņstāsti 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā saplūda vienā visas tautas moku ceļa likteņupē. Veselas ģimenes tika nežēlīgi izrautas no dzimtajām mājām, no dzimtās zemes. Izietais sāpju un Golgātas ceļš uz zemes mūsu valsts iedzīvotājiem vienmēr aicina uzturēt dzīvu atmiņu un neaizmirst tās daudzās dvēseles, kas gāja bojā Sibīrijā. Godinām ikviena izvestā piemiņu…

“Mums ir paveicies, jo Malta ir lielo ceļu krustcelēs, kas neļauj norimt rosībai un dzīvības elpai. Visi kaut kur brauc, dodas, steidzas. Lielajās krustcelēs izkāpjot, tu ieraugi pazīstamo veikaliņu logus, aptieku, autobusu pieturas namiņu, seno, balto mūra ēku, un zini, ka esi mājās,” tik izjusti un patriotiski esejā “Kā var tevi nemīlēt, Malta” raksta maltēniete, dzejniece, novadpētniece, bibliotekāre Elvīra Pinka. Viņas teiktajam pievienosies katrs, kurš pazīst Latvijas Maltu.

Divi cilvēki viens otram iet pretī, lai kaut kad kaut kur reiz satiktos. Iet pretī kopš pasaulē nākšanas, kopš savas pirmās dienas, jo tā viņu liktenī rakstīts. Divi cilvēki viens otram iet pretī, kamēr dzīvo, kamēr elpo, iet pretī, lai sadotos rokās un tālāk soļotu blakus, visu mūžu.

19. martā, Jezupa dīnā, Maltā varēja pasmaidēt, pazasmīt i apsarunōt ar Latgolas humora karalīni, Plōciņu Masi aba Anitu Graudiņu un sajimt dōvonā grōmotu “Plōciņu Mase roksta” ar autografu. Lobōk par pošu Maseiti nivīns napasacēs: “Pagveļzsim, pasasmīsim, pakecinēsim! Laimis kormonus paplidiņāsim! Krūņa vēršus i “o, makaronus” rozdzonōsim! Par speiti čapaslym i pasauļa bīdāklym.” Tai vyss i nūtyka!

17. martā, Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienā, Maltas iedzīvotāji pulcējās Rozentovā pie nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju piemiņas akmens, lai godinātu, atcerētos visus nacionālās pretošanās kustības dalībniekus, jo nozīmīgs bija viņu ieguldījums neatkarīgas Latvijas atjaunošanā. Nacionālā pretošanās kustība pret padomju režīmu aptvēra visu Latviju, tā bija nežēlīga cīņa uz dzīvību un nāvi, bet galvenais partizānu mērķis bija atjaunot Ulmaņlaika Latviju un sagaidīt angļus un amerikāņus, kas palīdzētu realizēt šo mērķi. Tikai viņi tika pievilti, un Latvija 1944. gadā bija atstāta viena. Vēsturiskās brīvības cīņas mūsu valstī sasaucas ar mūsdienām, ar Ukraiņu tautas cīņām par savu dzimto zemi, par savas valsts suverēnām tiesībām būt neatkarīgiem. Bet pasaule vairs nav tāda kāda bija. Sāpju kliedzieni par to, kas notiek Ukrainā, paceļas pāri visai zemeslodei. Karā kautās dvēselītes tiek ieliktas Dieva rokās, un ar Ukrainu pašlaik ir visa progresīvā pasaule.