Pieminot deportāciju upurus un 1941. gada 14. jūnijā notikušās Latvijas, tostarp Maltas pagasta iedzīvotāju izsūtīšanas 80. gadadienu, Maltas KN izveidoja plakātus, kas izvietoti ēkas logos.

No 10. jūnija Maltas vēstures muzejs atvērts individuālajiem apmeklētājiem. Muzeja ekspozīcijas un izstāžu zāle apskatāmas individuāli vai vienas mājsaimniecības ietvaros.

Muzeja darba laiks:

No 14. līdz 19. jūnijam: pirmdiena–sestdiena plkst. 8.00–16.00,

No 21. jūnija līdz  3. jūlijam: otrdiena–sestdiena  plkst. 8.00–16.00.

No 5. līdz 31. jūlijam: pirmdiena–sestdiena plkst. 8.00–16.00.

Iespējama arī iepriekšēja apmeklējuma pieteikšana pa tālr. 64621521.

Aicinām ievērot epidemioloģiskāos drošības pasākumus!

***

Maltas vēstures muzejs piedāvā apskatei Janas Indričānes grafikas darbu pirmo personālizstādi “Melns un balts”. Māksliniece vēlas, lai tā ir kā ceļojums caur tumsu uz gaismu, caur melno un balto, caur simboliem un līnijām, caur ēnām un pretstatiem, kā atklājums, cik organiski dabā un mūsos sadzīvo pilnīgi pretstati.

Šī gada 14. jūnijā aprit 80 gadu kopš Padomju Savienība pēc Latvijas okupācijas organizēja pirmās masu deportācijas – 1941. gadā tika izsūtīti vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas pilsoņu.

Pieminot deportāciju upurus, 14. jūnijā no plkst. 11.00 pasākumā ar nosaukumu “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14. jūnija deportācijām” vienlaikus visā Latvijā tiks lasīti 1941. gadā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju vārdi. Piemiņas pasākumi notiks arī tautiešu mītņu zemēs ārpus Latvijas. Plkst. 10.50 plānota Valsts prezidenta Egila Levita uzruna.

Maijs ir Māmiņdienas mēnesis un tajā muzejs, turpinot jubilejas gada ieceri, piedāvā iepazīties ar kādu visai sievišķīgu sava krājuma priekšmetu – grozāmu spoguli koka ietvarā ar atvilktnēm jeb tualetes galdiņu.

Tualetes galdiņš atrodas Maltas vēstures muzeja pamatekspozīcijā un ir eksponēts kopā ar citiem priekšmetiem, kas raksturo sieviešu tualetes paradumus 20. gadsimtā: smaržu pudelītes, pūdernīcas, lokšķēres (bez elektrības vada, tika lietotas uzkarsējot), sieviešu rokassomiņa, matu suseklis no cūkas sariem. (Uzskaites apzīmējums: MVMU 927. Iegūšanas datums08.07.2013.) Priekšmets izgatavots 20. gs. pirmajā pusē un to Maltas vēstures muzejam 2013. gadā uzdāvināja Maltas iedzīvotāja Zinaīda Zurģe.

Priekšmeta detalizēts apraksts. Grozāms spogulis koka ietvarā ar pamatni un atvilktnēm brūnā krāsā finierējumā un griezumā ar trim atvilktnēm, vidējā daļa atrodas padziļinājumā, divas sānu atvilktnes izvirzītas uz āru. Atvilktne labajā pusē nav izvelkama. Vidējā atvilktne un atvilktne, kas atrodas kreisajā pusē, ir izvelkamas. Vidējā atvilktne platāka, divas sānu atvilktnes šaurākas, visām atvilktnēm dekoratīvas slēdzenes ar nelieliem pusapaļiem rokturīšiem. Vidējai atvilktnei slēdzene ar atslēgas caurumu, sānu atvilktnēm slēdzenes bez atslēgas cauruma. Koka rāmja sānu lejasdaļā dekoratīvi kokgriezumi, kas ieskauj rāmi. Rāmja vidusdaļā skrūves ar dekoratīviem koka elementiem, kurās iestiprināts spogulis. Rāmja augšdaļā dekoratīva apmale, virs tās noapaļotas formas augšmala, tās centrā taisnstūrī dekoratīvs kokgriezums ar ziedu un lapu rakstu: trīs ziedi un sešas lapas.

No vēstures.

Sievietes vienmēr ir pievērsušas lielu uzmanību rūpēm par ārējo izskatu, un tieši tualetes galds ir neatņemama guļamistabas vai sieviešu istabas sastāvdaļa. Katra meitene, jauniete vai dāma vēlas savu skaistuma stūrīti, vietu, kur sakārtot savu kosmētiku un smaržas, rotaslietas un aksesuārus. Daudzos romānos, aprakstot sievietes, meitenes guļamistabas vai bērnu istabas interjeru, sastopamies ar tualetes galdiņa pieminēšanu.

Šī mēbele ir salīdzinoši jauna: ja gulta cilvēkam ir pazīstama kopš Senās Ēģiptes laikiem, tad pirmais tualetes galds parādījās tikai 17. gadsimta sākumā Eiropā. Neskatoties uz to, ka kosmētika bija pieejama jau senajiem ēģiptiešiem. Mēbeles savu nosaukumu ieguvušas no franču valodas "toile", kas nozīmē "apģērbs". Līdz ar to tualetes galds ir "vieta, kur ģērbties". Tualetes galdiņus sāka izgatavot franču rīkoto baļļu ziedu laikos, kad radās nepieciešamība pēc specializētām mēbelēm. Sākumā ražoja galdus samazinātas rakstāmgalda kopijas formā, pēc tam sāka izgatavot pilnvērtīgus tualetes piederumu komplektus ar spoguli, atvilktnēm, plauktiem un izvelkamām sekcijām. Sākotnēji viens galds vienlaikus pildīja abas funkcijas: plauktos uzglabāja gan rakstāmspalvas un papīru, gan kosmētikas piederumus.

Izrādās, ka līdz ar šo mēbeli rādās arī problēmas, piemēram, tā laika sabiedrības morāles normas. Tas varētu šķist pārsteidzoši, bet patiesībā bija daudz cilvēku, kas nosodīja šīs mēbeles ienākšanu ikdienas dzīvē 17. un 18. gadsimtā. Fakts ir tāds, ka galvenais tualetes galdiņa parādīšanās iemesls bija daudzu turīgu vīriešu un sieviešu vēlme izskatīties iespējami labāk. Dažas konservatīvu cilvēku grupas uzskatīja, ka būtu nepareizi un grēcīgi mainīt to, ko Kungs Dievs mums ir devis, – savu ārējo izskatu.

Pasaules vēsturē šo mēbeli ir saukuši dažādi. Pie mums tā ir pazīstama arī ar nosaukumu „kumode” vai „kosmētikas galdiņš”; Krievijā – ar nosaukumu „трюмо”; Anglijā 18. gadsimtā šo mēbeli sauca „lowboy”, kā arī „Beau Brummel” vai „kneehole”,kas bija galdiņš ar virsmu, kas balstās nevis uz kājām, bet gan uz diviem maziem skapīšiem, bet pa vidu brīva telpa kāju novietošanai. Savukārt Francijā Luija XV laikā tos sauca par "poudreuse" (no vārda "poudre" pūderis) – tas bija kaut kas līdzīgs kafijas galdiņam ar vairākiem nodalījumiem un lielu spoguli.

Pastāv viedoklis, ka tualetes galds ir ekskluzīvi tikai "dāmu" mēbele. Izrādās, tā nav taisnība, un pirms 200 gadiem šāds paziņojums būtu ticis uzskatīts par smieklīgu. Izrādās, ka tualetes galdi bieži bija arī vīriešu ikdienas sastāvdaļa: tāpat kā skaistā dzimuma pārstāvēm, arī vīriešiem bija jāmazgājas, jāģērbjas un jāsakārto sevi. Starp citu, Anglijā nosaukums "Beau Brummel" izplatījās par godu slavenajam dendijam Džordžam Braienam Brumelam, kuram bija ieradums ģērbties ļoti ilgi, pēc viņa kalpu atmiņām -  līdz pulksten pieciem vakarā.

Mainīt, vai nemainīt savu izskatu, tas, vai tualetes galdiņš mūsdienās ir nepieciešams, vai bez tā var arī tīri labi iztikt, katrs var izlemt pats. Tomēr vēsture pierāda, ka pat tik pierastām lietām, kā galdiņš ar spoguli var atrast un uzzināt daudz interesanta.

Jana Indričāne (Maltas vēstures muzeja krājuma glabātāja)

Jau tālā senatnē, kad cilvēks vēl neprata rakstīt un lasīt, viņš savas izjūtas izteica dziesmās, teikās, sakāmvārdos, mīklās, ticējumos un pasakās.

Pasakas ir kas daudz vairāk nekā laika pavadīšana kopā ar bērnu, tā attīsta dzīvei svarīgas iemaņas. Tā kā pasakās ir viss, ar ko bērns sastapsies reālajā dzīvē, viņa zemapziņā veidojas sava veida informācijas krātuve par dzīves situācijām. Ja vecāki ar bērniem apspriež pasakas, tad šī informācijas krātuvīte pildās ar jaunām zināšanām.