LT Stable - шаблон joomla Книги
Piektdiena, 26 Novembris 2021 08:26

Novembra priekšmets muzejā – Rozentovas celaines

Šogad Maltas vēstures muzejam aprit 30 gadu, un jubilejai par godu katru mēnesi piedāvājam lasītājiem iepazīties ar kādu muzeja krājuma priekšmetu. Novembra  tēma muzejā- tuvāk saknēm. Novembris ir Latvijas valsts svētku mēnesis, kad svinam gan  Lāčplēša dienu, gan Latvijas Republikas Proklamēšanas dienu. Tāpēc šomēnes vēlamies pastāstīt par Rozentovas celainēm un rokdarbnieci Līgu Tulinsku, kura tās darinājusi (viena no tāmrotā arī grāmatas „Maltas pagasts pētījumos un atmiņās” vāku).

Maltas vēstures muzeja krājumā atrodas divas Rozentovas celaines, kas darinātas pēc 1926. gada parauga (avots «Latvijas saule» Nr.40). Celaines izgatavotas 2018. gadā. Muzeja krājumā nonākušas 12.11.2018., tās muzejam uzdāvināja Līga Tulinska. Abas ir vilnas un linu diegiem celotas jostas, skujotās celaines. Pirmās garums ir 300 cm, platums – 2 cm, jostas malas sarkanā krāsā. Otrās garums – 290 cm, platums – 2,5 cm, jostas malas zaļā krāsā.

«Celaines ir viens no senākajām jostām. Tās bija plaši izplatītas pagātnē kā saimniecības, svārku un brunču sasienamais palīgs. Mūsdienās tās ir kā tautastērpa neatņemama sastāvdaļa. 1926. gadā kādā no rokdarbu žurnāliem “Latvijas saule” publicētas celaines. Divas no tām ir ar nosaukumu Rozentova. Par Rozentovas tautastērpu ir ļoti maz informācijas, var teikt, ka nav, tomēr ir zīmējumi. Šīm celainēm nav zināmi ne autori, ne tieši izcelsmes vieta jeb māja, kur tās ir celotas. Dziļi sirdī jau ticam, ka tā ir maza daļa no tās vietas, ka tā var būt mantota un kāds to bija pārzīmējis un atdarinājis tieši priekš mums. Tām ir raksts, diegu savērums un krāsas. Ar lepnumu saku, ka Rozentovas celainēs ir izmantots vilnas diegs, krāsu izvēle ir atbilstoši tā laika pieejamām krāsām. Viena celota ar 12 un otra ar 14 celiem. Pats galvenais, ka tā ir neaizmirsta un vēlreiz pieminēta Lillija Trimanes celu grāmatā, kas atrodama Maltas bibliotēkā. Rozentovas celu jostas ir dzīvas, nocelotas un apskatāmas kā paraugi Maltas muzejā,» norāda L.Tulinska.

Kas ir celu jostas jeb celaines?

Savu nosaukumu celaines ieguvušas no celu galdiņiem – dēlīšiem, kuros ievērtie velku pavedieni aušanas procesā maina vietas līdz ar dēlīšu pagriezieniem, pēc katra ieaustā auda pavediena. Aužot celaini, celaines vienu galu piesien pie vidukļa, bet otru galu – pie kāda stabila, nekustīga priekšmeta. Seno celaiņu vilnas pavedienos saskatāmas četras krāsas – zila, dzeltena, sarkana, brūna, bet pamatam – fonam izmantoti gaišie linu pavedieni.

Celu aušanas tehnika bija pazīstama jau senajā Ēģiptē. Senākie Ēģiptes celu audumi tika austi tikai no linu šķiedras un tie tika lietoti ceremoniju tērpu darināšanā. Viduslaikos celu tehnika bija plaši izplatīta visā Ziemeļeiropā, īpaši Skandināvijas valstīs. Latvijā celu aušanas tehnika ir saglabājusies līdz mūsu dienām. Celu aušanas tehnika ir viena no senākajām tekstiliju darināšanas tehnikām Latvijas teritorijā. Celu aušanas rīki atrasti Latvijas teritorijā jau vidējā dzelzs laikmeta kapenēs. Pēc zinātnieku pētījumiem, celu audumi ir bijuši pazīstami jau akmens laikmetā. Īpaši daudz celu audumu atrasts vēlā dzelzs laikmeta kapenēs un pēc šiem izrakumiem iespējams rekonstruēt senlatviešu tērpus.

Darinājumus celu tehnikā iespējams izaust gareniski svītrainus, šķērssvītrainus, diagonāli svītrainus, skujainus un rakstainus. Svītrainās un skujainās celaines latgaļiem sastopamas kopš 10.-11. gadsimta. Senākā rakstainā celaine ar neielasītu līkloča rakstu Latvijā zināma no 9. gadsimta Tīras purva depozīta, bet greznākās ar ielasīto rakstu lībieši, sēļi un latgaļi kopš 11. gadsimta darinājuši jostām. Visvairāk celaines bija izplatītas tieši Latgalē.

Izmantojamie darbarīki.

Celu galdiņi jeb celi, divas stingras auklas, nazis, saiviņa. Nazis un saiviņa ir tādi pašikā audeņu aušanai.

Celu galdiņi jeb celi. Tie ir 2–3 mm biezi kvadrāti ar 5–8 cm garām malām un pa vienam caurumam katrā stūrī. Stūri ir nedaudz noapaļoti. Ērti strādāt ar celu galdiņiem, kuru vidus ir biezāks, bet malas plānākas. Celus var pagatavot no koka, plastikāta materiāliem vai arī no stingra kartona.

Divas stingras auklas. Viena aukla paredzēta velku galu piesiešanai pie nekustīga priekšmeta, bet otra velku galu piesiešanai pie vidukļa.

Materiāli. Calaiņu aušanai var izmantot grodi šķeterētu vilnas dziju, kokvilnas diegus – īrisa vai tamborējamos, kā arī diegus, kuri domāti aušanai. Smalkām celainēm ir noderīgi arī 10. un 12. numura spolīšu diegi.

Velku diegu garuma aprēķināšana. Aužot celaines, velku diegi ieraujas vairāk nekā audeņu velku diegi, tāpēc ieraušanās daļai pieskaita piekto daļu no celaines garuma. Velku garumu aprēķina šādi:celaines garums + (0,2*celaines garums) + 0,4 m galiem. Piemēram, lai noaustu 1,2 m garu celu jostu, velkiem nepieciešamo diegu garumu aprēķina šādi: 1,2+ (0,2*1,2)+0,4=1,84 m.

Sagatavoja Jana Indričāne, Maltas vēstures muzeja krājuma glabātāja

Izmantotie avoti:

http://old.pvg.edu.lv/datori/konkursi/2008_web/vsk/aushana/celaines/celaines.htm

https://prezi.com/jmkouhvfpvmh/celaines/

 

 

***

Par Līgu Tulinsku.

Līga ar Maltas pagastu ir saistīta kopš bērnības, taču ciešāki kontakti ar Maltas vēstures muzeju izveidojās grāmatas “Maltas pagasts pētījumos un atmiņās” tapšanas laikā. Pirmoreiz plašāk par savas dzimtas ceļu «No Ružinas līdz Rozentovai» Līga stāstīja pasākumā «Tuvāk saknēm» Maltas vēstures muzejā 2018. gada 11. novembrī.

Viņas tēta vecāki Aleksandrs Tulinskis (no Ružinas) un Antoņina Beļeviča (no Leimanišķiem) dzīvoja Griščatos, mammas vecāki bija no Rundēniem – tēvs Bartolomejs Bereza un māte Antonina Kiščenko. Līgas vecāki Lidija un Vladislavs iepazinušies kādās kāzās Maltā. Tēvs strādāja Rīgā, bija mazo kuģu, baržu mehāniķis uz Daugavas. Mamma strādāja par šuvēju Rīgas ateljē, tad «Sarkanā Zvaigznē». Viņi apprecējās Rīgā 1967. gadā.

Viņai no bērnības esot paticis «knibināties». Taču ne jau zeķes, cimdus, bet kaut ko lielu adīt. Viņas pirmā austā melnbaltā sega tikusi veltīta sibīriešiem: baltais pamats ir Latvija, melnās strīpas malās – apcietinājums, bet vidū baltais kā veltījums tiem, kuri atgriezušies. Ir arī zilā sega, kas veltīta Zilo ezeru zemei. Tāpat viņas pūrā ir mantotie Beļēviču rokdarbi, kas izšūti 1920. gadā. Pašas jaunrade – šalles ar latvju rakstiem, bet lepnums ir sega, kas austa vēl no babiņas krāsotas dzijas, ko Līga rūpīgi glabājusi... «Aušana man vienmēr asociējās ar laukiem, pagastiem. Tautastērps ir mans sapnis kopš bērnības, un tas arī tika izsapņots. Ne Maltā, ne Rundēnos nav sava tautastērpa, tāpēc meklēju vidusceļu un atradu Kaunatu.» Tā nu 2018. gadā Līga Dziesmu svētkos rotājās ar savu izšūto villaini, Rēznas brunčiem, pašas gatavotām pastalām un radinieces – Rēzeknes lietišķās mākslas studijas dalībnieces Valentīnas Greļas šūto kreklu.

90. gados Līgas tēvs saņēma mantojumā zemi Griščatos, brālis Jānis atdevis savu daļu māsai un tad nu arī dzimusi doma par māju. Bet birokrātiskie džungļi, izmaksas un prasības iedragāja sapņus...  Taču Līga turpina ciemoties mūspusē un aizvien sarūpē kādu muzeja krājumam nozīmīgu dāvanu, par ko viņai liels PALDIES.

“Manu senču zeme dod man īpašu iedvesmu un spēku,» joprojām apgalvo Līga Tulinska – Zaķusalas meitene, kas piepilda sapņus senču zemē.

(Skaidrītes Svikšas interviju ar L.Tulinksu var lasīt “Vietējās Latgales Avīzes” 2020. gada 20. novembra numurā.)

 
 

Tuvākie pasākumi

No events found