Par pasākuma caurvijas motīvu tika izvelēta Maltas upe, kuras dažādos krastos dzimuši Skaidrītes vecāki. Stāstījums tika sākts ar faktiem par šo mūsu upi, piemēram, kaut vai tas, ka 1583. gada lustrācija esot senākais dokuments, kurā minēta Maltas upe un Maltas vietvārds. Tāpat tika minēti gan visai skumji, gan cildinoši fakti par Maltas upi no 20. gs. 30. gadu periodikas, kā arī no laivotāju piezīmēm, kuri atzīst, ka Skaidrītes dzimtajā pusē – uz Rēzeknes un Preiļu rajona robežas – ir Maltas skaistākais posms, kurā līdz Viļānu HES ūdenskrātuvei upes gultnē bieži sastopami lieli, skaisti laukakmeņi. Interesanta bija sadaļa, kurā tika sniegta informācija par to, kādos daiļdarbos un kādi autori ir pievērušies Maltas upei (pat Francis Trasuns, Artūrs Rubenis, Maruta Avramčenko u.c.). Tika atgādināts, ka tieši Maltas upes krastos Viļānos tika filmētas filmas “Cilvēka bērns” epizodes, kā arī tika citētas žurnālistes Marutas Latkovskas atmiņas un demonstrētas viņas iesūtītās fotogrāfijas. Dzejas rindas par šo upi lasīja Maltas BJC Žurnālistikas pulciņa audzēknes Līga Runčis, Kristīne Gruznova un Everita Štekele. Pasākuma 1. daļas noslēgumā dalīties atmiņās par savu saistību ar Maltas upi tika aicināti visi klātbijušie, caur saviem pirkstiem ritinot zilu lentīti kā simbolu upei. Un atmiņas patiešām bija emocionālas!
Pasākuma 2. daļā tika prezentēti divi dzimtas koki – Svikšu dzimtas, ko veidojusi pati Skaidrīte, un Belkovsku dzimtas, ko veidojusi Olga Poča (Skaidrītes vectēva māsa). Uzzinājām gan faktus par uzvārdiem, gan par skolām, kurās mācījās Skaidrītes vecāki (Maltupes un Līču pamatskolas). Starp citu, Līču skolu uz savas zemes pie Maltas upes pietekas Leičupes uzcēlis maltēniešu novadnieka, fotovēsturnieka Pētera Korsaka vectēvs Ādams Laizāns. Interesantas bija arī“dzimtu dzimumzīmes” jeb interesanti fakti, piemēram, ka Svikšu dzimtā ik pēc paaudzes esot dzimuši dvīņi un ka Skaidrīte ir “dubultsvikša”, jo apprecējusies ar identiska uzvārda īpašnieku. Tāpat dzirdējām dzimtu leģendas un dzimtas koka veidošanas iespējas mūsdienās, kad dators ir labs palīgs.
Savukārt pasākuma noslēgumā ieraudzījām šogad iznākušo grāmatu “Skabardziņas”, kurā Skaidrīte ir apkopojusi valodas kļūdas, ko pamanījusi jau 20 gadus strādājot ar tekstiem, kā arī savas pārdomas-miniatūras, kas veidotas kā saturīgi stāsti par notikumiem valstī, politikā, sabiedrībā, argumentēti viedokļi ar spilgti izteiktu pilsonisku stāju un, protams, radošs gars un profesionāla filologa pieeja. Grāmata tika pasniegta vairākiem klātbijušajiem ar uzsvaru, ka “tai jānonāk tikai pie tiem, kurus tā varētu interesēt”. Tāpat emocionāls bija stāsts par grāmatas izdošanas atbalstītāju profesoru Pēteri Zeili.
Mēs bagātināmies no līdzcilvēku prāta un sirds pozitīvās enerģijas. Tuvāk saknēm... pietuvināties līdzcilvēku likteņupes plūdumam, pasmelties tīra ūdens malku, iet un turpināt dzīvot ar apziņu, ka esam mums atvēlētajā tikšanās laika sprīdī kļuvuši garīgi un emocionāli bagātāki.
Skaidrītes būtība – ieguldīt darāmajā sevi visu, veicot to atbildīgi, radoši, profesionāli. Paldies Tev par saturā bagāto pasākumu, par silto, emocionālo gaisotni tajā, paldies Tavai ģimenei par atbalstu, visiem, kuri bija klāt pasākumā, lai priecātos par Skaidrītes veikumu - saknēs balstīto, darbā un profesionālā filologa izaugsmē izaudzēto prasmi skaisti virknēt domas un apkopot radošā gara darbā – grāmatā! Priecājamies līdz ar Tevi, Skaidrīt!
Silvija Pīgožne, Maltas vēstures muzeja vadītāja
***
Šis raksts būtu nepilnīgs bez pašas žurnālistes komentāra, tāpēc lūdzām Skaidrīti Svikšu dalīties iespaidos par pasākumu:
“Nosaukumu “Maltas upes krastu stāsti” izvēlējos, balstoties uz faktu, ka jau ap 2010. gadu žurnālā “Katōļu Dzeive” turpinājumos publicēju rakstu ar šādu nosaukumu, pirmoreiz apkopojot informāciju par manu vecāku saknēm. Šoreiz plašāk stāstīju par Svikšu dzimtu, kas ir cieši saistīta ar Belkovsku (no manas mammas puses) un Romanovsku uzvārdu. Diemžēl uz pasākumu nevarēja ierasties mana tēta vienīgais brālis Valentīns Svikšs no Mālpils, kurš ir mācījies gan Ziedukalna pamatskolā, gan absolvējis Maltas 1. vidusskolu. Taču, cerams, ka godam pārstāvēju savu dzimtu un pamudināju arī citus pievērsties savu sakņu izzināšanai, jo tik tiešām – savu sakņu pārzināšana ir viens no posmiem sevis izprašanā. Ar lepnumu uzsveru, ka manā dzimtā ir tādas personības kā Staņislavs Belkovskis (literatūrkritiķis, tulkotājs, dzejnieks), Veronika Tjarve (skolotāja Maltas vidusskola), Anna Belkovska (jaunā dzejniece), Jānis Rancāns (mākslinieks-dekorators) u.c.
Bet mazliet skumji, ka bija cilvēki, kuri atnāca uz pasākumu muzejā, bet pateica, ka “te no citiem Svikšām, atnāksim, kad būs par mūsējiem”. Vēlos viņiem teikt – kas gan stāstīs par jūsējiem, ja ne jūs paši? Kāpēc daudzus joprojām vada šāds domu gājiens, nevis vēlme uzzināt ko jaunu, meklēt kopsakarības un iet blakus, jo mērķis jau ir viens – auglīga sadarbība, kas palīdzētu akcentēt vispārcilvēcisko un izzināt pagātni.
Taču nekas neapēno manu prieku un gandarījumu, jo arī Maltā ir cilvēki, kurus gods pazīt! Paldies Maltas vēstures muzejam par uzaicinājumu, visiem maltēniešiem un citiem maniem domubiedriem, kuri vēlējās un atrada laiku atnākt uz pasākumu. Paldies Lauriņai un Reinim, ka patiešām padarīja neaizmirstamu gan grāmatiņas prezentāciju, gan šo pasākumu. Paldies mana pulciņa meitenēm par ieinteresētību un atbalstu.
Pēc šī pasākuma manī nostiprinājās apziņa, ka Dievs mums liek pārpeldēt daudzas upes, bet vienalga noliek tieši tajā vietā, kur mums jābūt. Paldies visiem maniem eņģeļiem, kas svilpo tur, debesīs, un paldies tiem, kas ik dienas, ik pasākumu palīdz man šeit, virs zemes…”