LT Stable - шаблон joomla Книги
Otrdiena, 27 Septembris 2022 15:56

In memoriam

Maltas Goda pilsone Anna Babre (19.01.1928.–23.09.2022.)
Pa pirmās salnas un rudens miglas baltinātu ceļu devusies balta māmuliņa – Maltas Goda pilsone, skolotāja, skolu direktore, publiciste, folkloriste, rokdarbniece, sabiedriskā darbiniece, vēsturiskās latgaliešu rakstu valodas aizstāve, Maltas vēstures muzeja dibinātāja un folkloras ansambļa izveidotāja. 
Visi esam liecinieki, ka ieausts pēdējais dzīpars bagātā un piepildītā mūža jostā un saprotam, ka vienkārši pienāca laiks doties pi Dīveņa vēl vienam viedam cilvēkam, kurš dzīvi pazina ne pēc nostāstiem un palika uzticīgs Latgalei un Latvijai. Annas kundze mūsu atmiņā paliks tautastērpā un būs balts dzīpariņš Latgales un visas Latvijas vēstures kamolā. Atcerēsimies un pieminēsim viņas mūža jostu, kurā savijušies dažādu krāsu pavedieni.
“Cilvēka dzīves gredzens noslēdzas turpat, kur sācies, – tā pravieto tā saucamā “Mūžīgā formula. Manu dzīvi, mana mūža jostu Augstākais Saprāts ir veidojis, daudzkrāsainu audis pēc šīs formulas.” Savu dzīvesstāstu un domu, ideju virknes viņa apkopojusi divās grāmatās ar nosaukumu “Mūža josta” – bērnības rasoto rītu, jaunības spēku pārpilnības un brieduma sevī atgriešanās liecība, kas paliks kā sava veida romāni un reizē vēstures grāmatas. 
Tēva mājas – viņas lielais spēka avots, kas pašas atdzīvināts un kurp katru pavasari gadu desmitiem pavasarī devās no savas “ziemas mītnes” Maltā. Ar lepnumu un mīlestību vienmēr stāstīja par saviem “Osīšiem”, kur bites liepā sanesa visgaršīgāko medu, kur uz atjaunotā lieveņa viņa dzīves rudenī varēja kavēties atmiņās, pie atdzimušā krucifiksa nodoties lūgšanām un gaidīt atbraucam dēlus, mazbērnus un mazmazbērnus pa vēsturisko ceļu, kas arī tika atjaunots, pateicoties Annas kundzes neatlaidībai… Vai daudzas mājas var tā saglabāt savu dvēseli, ka tajās ierīkots muzejs un piešķirts kultūrvēstures pieminekļa statuss? Tikai tajās, kur dzīvo senču gara spēka stiprināts cilvēks. Annas kundze tāda bija un spēja šo seno skolas ēku pārvērst par uzticības simbolu… Viņa dzīvoja pārliecībā, ka “mums jāsargā vēsturiskās saknes un jādod jaunajai paaudze dzīvot te – mūsu senču zemē”. Nav šaubu, ka “Osīši” pulcinās kuplo dzimtu salidojumus arī turpmāk, lai arī bez Annas kundzes… Bet viņa izdarīja visu, lai pēctečiem dzimtas koks “Osīšos” būtu godā vietā!
Maltā ar viņas vārdu vienmēr saistīsies Atmodas laiks. Katrā laikmetā un vietā ik pēc laika Dievs noliek cilvēkus, kas ir kā dzinējspēks. Ar īpašu sirds degsmi, drosmi un pārliecību viņas vadībā 1983. gadā pirmoreiz Maltā notika vērienīga Līgosvētku svinēšana. Viņa nodibināja un desmit gadus vadīja Maltas folkloras ansambli. 1990. gadā tika izveidots Maltas vēstures muzejs un pirmos trīs gadus viņa bija tā vadītāja. Tāpat aktīvi darbojās Latvijas tautas frontē – bija tās 32. (Maltas) atbalsta grupas vadītāja. Annas kundze ir viena no tiem, ar kuras gādību 1989. gada 11. novembrī virs Maltas kultūras nama sāka plīvot valsts karogs. 1991. gada 14. jūnijā ar viņas iniciatīvu un gādību Maltā tika uzstādīts piemiņas akmens represētajiem, sastādījusi grāmatu “Represētie maltēniešu likteņstāsti”. Tāpat ir Maltas pagasta neoficiālās himnas „Slavas dziesma Maltai” vārdu autore. Klāt tam visam – aktīva sabiedriskā dzīve un rokas turēšana uz kultūras norišu pulsa un sadarbība ar izciliem latgaliešiem.
Viņa ticēja Latgalei un bija no tiem cilvēkiem, kuri, ejot gar “Latgales Māru”, pārmeta krustu. Varbūt tāpēc, ka bija redzējusi Rēzeknes bombardēšanas zibšņus un pilsētu vienās drupās… Redzēja arī to, ko spēj paveikt cilvēku darbs, ticība un vienotība. Tāpēc arī visu mūžu bija vēsturiskās latgaliešu rakstu valodas dedzīga aizstāve, Pētera Stroda “Pareizraksteibas vōrdneicas” pārizdošanas un digitalizācijas virzītāja. Tā bija viņas izlolota pasaule, kurā viņa jutās īsta un vajadzīga. 
“Sova pasaule ir jōmeklej, jōatrūn, jōveidoj, jōuzzīdynoj kai breinumu dōrzs. Laiku cylvāks naizavielej, jis tymā dzeivoj,” viņa uzsvēra un prata atrast, izveidot, uzziedināt un piepildīt savu laiku tā, lai paliktu vēl arī mums – no kā iedvesmoties, ko pārdomāt, ko turpināt. Viņas nopelnu uzskaitījums paliks rūpīgajās daudzskaitlīgajās pašas un citu publikācijās. Ticība, tuvinieki, domubiedri, dziesma ticība Annas kundzei palīdzējuši izturēt gan savu mīļo cilvēku zaudēšanu, gan dažādu varu maiņas spaidus un vilšanās. Reizēm viņas centieni stāvēja nesaprasti laikmetu un paaudžu maiņas krustcelēs, taču ticība bija tik stipra, ka viss atbalsojās un dzina saknes. Saglabāt skolotājas stāju, interesi par sev tuvām tēmām un uzticību savām idejām – cik tas ir cienīgi un daudz! Viņa turēja savās rokās pavedienus, kas ved pie tautas dziļākajām saknēm – valodas un folkloras. Ticu, ka šie pavedieni kļuvuši par pamatu daudzu citu dzīves rakstiem.
Atvērušies mūžības vārti... Tātad misija uz zemes ir piepildīta. Bet – cik gara un cienīgi skaista josta noausta, ko atstāt pasaulei un par ko stāstīt saviem mīļajiem debesīs... Īsteni – mūžs Dieva gaismā!
Pateicībā par man personīgi izrādīto uzticību un labvēlību – Skaidrīte Svikša.
 
***
ANNA BABRE dzimusi Rēzeknes apriņķa Dricānu pagasta Lizdiku sādžas “Osīšos” pārtikušu zemnieku Stefānijas (dz. Aizezera) un Dominika Babru piecu bērnu ģimenē kā vienīgā meita. Mācījusies Pilcenes pamatskolā, Rēzeknes latviešu vidusskolā. 1951. gadā absolvēja Daugavpils Pedagoģisko institūtu un tiek norīkota darbā uz Kurzemi – Skrundas rajonu, kur strādājusi Raņķu septiņgadīgajā skolā, 1953. gadā tika iecelta par direktori Zirņu septiņgadīgajā skolā. 1956. gadā apprecējās ar Benediktu Jaško, kurš 1965. gada 13. februārī traģiskā avārijā 33 gadu vecumā gāja bojā (dēlam Ivaram bija 7, Andrim – 5 gadi). Tolaik A. Babre bija Lielmežnieku skolas direktore. Pēc vīra bojāejas atgriezās Pilcenē. 1975. gadā  rudenī slēdza Pilcenes  astoņgadīgo skolu un A. Babre tika norīkota darbā uz Maltas internātskolu, kur vienu gadu mācīja latviešu valodu, tad Maltas palīgskolā nostrādāja līdz aiziešanai pensijā. Atmodas laika atmiņas Maltā apkopojusi neizdotajā brošūrā “Dziesma – dzīves ceļavējš” (atrodas Maltas vēstures muzejā). Dziedājusi Rēzeknes rajona skolotāju korī “Rāzna”. 2003. gada 12. jūnijā viņai piešķirts Maltas Goda pilsoņa nosaukums. Sagaidot Latvijas Republikas proklamēšanas 100. gadadienu, Annai Babrei tika pasniegts Rēzeknē novada augstākais apbalvojums – Atzinības raksts.
Pēdējā gaitā tiks pavadīta 29. septembrī plkst. 11.00 no Pilcenes Sv. Antona Romas katoļu baznīcas.
 
Lasīts 135 reizes