LT Stable - шаблон joomla Книги

“Tuvāk saknēm” – tiekas vairākas Maltas pagasta dzimtas

“Ar saknēm dzimtajā zemē, ar zariem – debesīs, uz sauli sniedzoties, plest savus zarus, nevienu neaizēnojot” – ar šādiem ievadvārdiem Maltas vēstures muzeja vadītāja Silvija Pīgožne sveicināja Lāčplēša dienā rīkotā pasākuma “Tuvāk saknēm” viesus, kurus dažādos laikos vieno Maltas pagasts un kuri Latvijas simtgadē apliecina interesi par savu un citu dzimtu likteņiem, senču saknēm.

S.Pīgožne atgādināja, ka tieši 11. novembrī 1989. gadā Maltā pie kultūras nama sāka plīvot iesvētītais sarkanbaltsarkanais karogs, bet šodien maltēnieši var lepoties, ka svētkus dzimtajā pusē nolēmuši pavadīt tādi cilvēki kā Pēteris Korsaks un Veronika Tenča-Goldmane, jo “tas tiešām ir vērtīgs un skaists pienesums, ko jūs esat snieguši Maltas kultūrvēsturē”.

P.Korsaks savā dzimtajā – latgaliešu valodā uzrunu sāka ar vārdiem – “Sōkums ir, taitod turpynōjums ari byus!” un pateicās Vitālijam Skudram par atbalstu ieceru realizēšanā. Tāpat viņš dalījās atmiņās par to: kā no Marijas Raginskas uzzinājis par Veroniku Tenču, ar kuru vispirms sarakstījies divus gadus un šeit Maltā ir viņu otrā tikšanās reize; kā Arvīds Jaudzems pastāstījis par savu dzimtu; kā priecājas, kad jaunā paaudze, tādi cilvēki, kā Līga Tulinska, uzrakstīja viņam un interesējas par savām saknēm.

Taču savas dzimtas stāstā ļāva ieskatīties Rīgā dzimusī Līga Tulinska, kura atzina, ka ar sirdi ir Maltā. “Pētot radurakstos, Tulinskus atradu jau pirms 1700. gada, atzīmēti kā kareivji. Pirmie no Tulinskiem dzimuši un auguši pie Ružinas, Odumānos un tā līdz Leimanišķiem. Bet ap 1880. gadu dzīvoja Rozentovā, pēc 1900. sākas zemes dalīšana uz pieprasījumu. Un divi brāļi, viens no tiem mans vectēvs Aleksandrs Tulinskis dabūja zemi Leimanišķos, tur arī visi radi koncentrējās. Ar mūsu dzimtu saistās Lisenko, Kiščenko, Beļēviču un Tulinsku ģimenes. Bērnībā pārdzīvoju, ka man nav lauku, bet tad tētis vienreiz atklāja, ka mans onkulis Miķelis Tulinskis ir pazudis. Tāpēc vēlreiz paldies, ka tika uzstādīts piemineklis, kura lasāms arī viņa vārds, man ir vismaz kur apstāties. Arī viņa māsa Ģertrūde bija izsūtīta un tur arī mirusi, tāpēc ceru, ka kādreiz aizbraukšu pakaļ. To lietu līdz 90. gadiem noklusēja, bet tēvs meklēja savu brāli Rīgas kapsētās. Arī es pirms pāris gadiem arhīvā pētīju viņu lietu, tajā ir minēti ap 20 mežabrāļu, izdevās atrast vienu vēl dzīvu, kurš atklāja, ka laikā, kad viņu it kā apsūdzēja, viņam esot bijuši 9 gadi un viņš nekādi nevarēja tikt tiesāts Rēzeknē. Tas liecina vienīgi par to, ka daudz kas bija safabricēts. Bet Miķelis esot slēpies bunkurā Baldas mežā, arī lietā šis mežs pieminēts. Vispār – tie bija šausmīgi laiki. Pati esmu piedalījusies filmas “Segvārds Vientulis” filmēšanā un nezinu, kā varēja dzīvot tajos laikos. Man pietika vien ar dekorācijās redzēto.

Papildu dzimtas izzināšanai Līgas sirdsdarbs ir arī “no babiņām mantotā” rokdarbu mīlestība un prasmes, un muzejā līdz 30. novembrim ir skatāma izstāde. Te redzama Līgas pirmā austā melnbaltā sega, kas veltīta visiem sibīriešiem: baltais pamats ir Latvija, melnās strīpas malās – apcietinājums, bet vidū baltais kā veltījums tiem, kuri atgriezušies. Ir arī zilā sega, kas ir veltīta Zilo ezeru zemei, rozā – mīlestības briļļu krāsa. Tāpat viņas pūrā ir šogad mantoties Beļēviču rokdarbi, kas izšūti 1920. gadā. Jaunrade izstādē skatāma atsevišķi un pie tā pieder šalles ar latvju rakstiem; sega, kas austa vēl no babiņas krāsotas dzijas, ko Līga rūpīgi glabājusi. Tāpat redzam gan Rozentovas celaines, kas tapušas no 1926. gada celaiņu zīmējuma, tās Līga uzdāvināja Maltas vēstures muzejam. “Kopš mazotnes sapņoju par tautastērpu un šogad biju Dziesmu svētkos ar savu izšūto villaini ar Rēznas brunčiem, jo māte nāk no Rundēniem, tēvs no Maltas, tāpēc tas ir kā vidusceļš. Tāpat man ir pašas gatavotas pastalas, kreklu auda Valentīna Greļa (dz. Ķiščenko, bija Rēzeknes lietišķās mākslas studijas dalībniece).”

Bet noslēgumā Līga dāvāja maizes klaipiņus (ar vēlējumu, lai mājās nekad nekā netrūktu) saviem klātbijušajiem radiem pateicībā par to, ka viņa šeit tiek laipni gaidīta un atbalsta dzimtas izzināšanā: “90.gados mans tēvs mantoja zemi, pieprasīja Griščatos un tad pirmoreiz ieraudzīju, ka ir arī Tulinsku ezers. Savas saknes jāzina katram, un vispār – man gribētos ar laiku dzīvot šeit – Maltas pusē, tieši Griščatos pie ezera!”

Lai arī programmā bija lasāms, ka varēs iepazīt vien “Līgas Tulinskas stāstu par dzimtas ceļu no Ružinas līdz Rozentovai”, bet rezultātā pasākums kļuva par vairāku dzimtu sakņu satikšanos un kavēšanos atmiņās. Klātbijušie uzzināja par mežsarga Jāzepa Tenča meitas Veronikas Tenčas-Goldmanes (“meitenes no Latgales mežiem”) dzīvi, kura, kā norādīja Anna Babre, ir ne tikai dzejniece, rakstniece, bet arī žurnālā “Katōļu Dzeive” veidojusi stūrīti “Greizūs spīgeļu pasaulē”. Tāpat tika minēts Jāņa Jaudzema tēva Antona liktenis (kurš 19 gadus pavadījis Sibīrijā, viņu arestēja 1954. gadā pie Teklas Skudras, kas ir Vitālija Skudras tēva māsa), dēls Jānis muzejam uzdāvināja sava tēva taisīto koferi, ar kuru viņš atgriezies no izsūtījuma. Tāpat savās atmiņās dalījās V.Tenčas klasesbiedra Vladislava Babra brālis Vitolds, kurš dzīvo Rēzeknē. Bet cildinot Pētera Korsaka dzīvi un darbību, V.Tenča-Goldmane nosauca viņu par “čangali-varoni”, bez kura nebūtu ne šī pieminekļa, ne viņas jaunās grāmatas. Klausoties domu apmaiņā, radās sajūta, ka beidzot maltēnieši satikās ar apziņu, kas visus vieno pagātne, un ka nākotnes spēks ir vienotībā.

Noslēgumā S. Pīgožne pasniedza pagasta Pateicības rakstus P. Korsakam, V. Tenčai-Goldmanei un Līgai Tulinskai par līdzdarbošanos arī grāmatas “Maltas pagasts pētījumos un atmiņās” satura veidošanā. Viņa pateicās visiem klātbijušajiem, Andrim Repelim par muzikālo fonu pasākumā, bet norādīja, ka Latvijas simtgadei veltītais Maltas vēstures muzeja stāstu cikls “Tuvāk saknēm” arī turpmāk turpinās atklāt ar Maltas pagastu saistīto dzimtu likteņus.

Skaidrīte Svikša 

P.Korsaka, S.Svikšas un I.Danovskas foto