LT Stable - шаблон joomla Книги
Pirmdiena, 17 Aprīlis 2023 16:36

Izsūtījuma laiks Pētera Triznas fotogrāfijās

Latviešu fotomākslas pamatlicējs Mārtiņš Buclers reiz teicis: “Bilde, pati mēma būdama, runā visās pasaules valodās bez valodas un padara vēl dzīvāku dzīvo vārdu.” Pēteris Trizna, atrodoties izsūtījumā Sibīrijā, fiksējis caur sava fotoobjektīva prizmu izsūtītos ģimenes locekļus, tuviniekus, likteņa līdzgaitniekus, Sibīrijas sādžas iedzīvotāju ikdienas gaitas. Tā veidojās stāsts par 8 gadus garu dzīves nogriezni, kas izrauts no ierastas dzīves, no dzimtenes un mājām.

Atceroties Staļina represiju upurus,Komunistiskā genocīda piemiņas dienas pasākumā pie represēto piemiņas akmens Maltā, Stacijas ielas skvērā 25. martā akcentējām Pētera Triznas iemūžināto tautas likteni fotogrāfijās. Daļa no fotogrāfijām pasākuma laikā pie piemiņas akmens bija redzamas fonā. Pētera Triznas fotogrāfijas būs muzeja krājuma sastāvdaļa, jo tās ir vērtējamas kā unikāls vēstures izziņas materiāls, kas sniedz iespēju iepazīt izsūtīto dzīves norises svešumā.

Dažas no Pētera Triznas fotogrāfijām muzejā nonāca jau agrāk, pateicoties Marijas Podniekas dāvinājumam. Marijas Podniekas un Pētera Triznas ģimeņu likteņi ir cieši saistīti. Pētera vecākā māsa Janīna apprecējās ar Jāzepu Baufalu 1941. gada 22. jūnijā. Kad Janīna devās uz Sibīriju, paņēma šujmašīnu. Tas arī glāba. No sākuma Janīna Sibīrijā strādāja citā sovhozā, tad pēc mātes Helēnas Triznas iesnieguma apvienoja ģimeni. Janīna un Jāzeps Baufali (tēva brālis) vēlāk kļuva par Marijas Podniekas audžuvecākiem.

Ciemojoties Triznu ģimenes mājās, sarunājoties ar Pētera sievu Janīnu un meitu Mariju,  man bija iespēja iepazīties un turēt rokās, vēlāk pārdrukāt Pētera atmiņu kladi, kurā viņš dalās savās pārdomās par dzīvi, par sabojāto jaunību:

“Toreiz, 1949. gadā, man bija tikai sešpadsmit. Uzsāktas vidusskolas gaitas, bet tiku apzīmogots ar nosaukumu “nacionālists”, “tautas ienaidnieks” un izolēts no savas dzimtenes. Kad atgriezos 1957. gadā, man jau bija 24 gadi.”

Izpostītas dzīves, izšķirti un zaudēti visdārgākie cilvēki. Moku ceļos izsūtītie cilvēki un viņu tuvinieki ne tad, ne šodien nav varējuši rast atbildi – par ko?

Pētera Triznas atmiņās ir vārdi, kas salauza viņa likteni un tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju likteņus –“Izsūtīt uz PSRS attālajiem rajoniem, mūžīgā nometinājumā kā nacionālistu ģimenes locekļus Helēnu Triznu un viņas dēlu Pēteri Triznu.”

Un vēl: “1949. gada 25. marts. Brīnišķīgs, saulains rīts, kas ne ar ko neatšķīrās no citiem marta rītiem. Sākot savas ikdienas gaitas, nevarēju iedomāties, ka tās beigšu, ieslēgts lopu vagonā.

No Maltas dzelzceļa stacijas sākās Golgātas ceļš uz Sibīriju. Vairākus vagonus nokomplektēja Maltā. Nakti cilvēki pavadīja Maltas stacijā, bet 26. martā vagonus aizveda uz staciju “Rēzekne I”, kur jau nokomplektējās ešelons Nr. 97338. 27. marta rītā mūsu skumjais ešelons caur staciju “Rēzekne II” devās uz austrumiem. Grūti aprakstīt raudas un vaimanas vagonos…”

Ardievas Latvijai, dzimtajām mājām…

Pētera Triznas tēvu Jāzepu, pēc tautības poli, apcietināja kā buržuāzisko nacionālistu, izsūtīja uz Arhlagu, kur viņš traģiski gāja bojā. Ģimeni izsūtīja vēlāk.

Svētbilde un tēva Jāzepa darinātais krusts pavadīja sievu Helēnu un dēlu Pēteri visu izsūtījuma laiku, ar krustu un svētbildi, paļāvībā uz Dievu viņi devās izsūtījumā, ticība stiprināja viņus visos pārbaudījumos, deva cerību atgriezties. Viņi bija ticīgi cilvēki un ticība piepildīja un piepilda Pētera Triznas ģimenes dzīvi, savukārt fotogrāfijas, kas uzņemtas pēc atgriešanās Latvijā, ir liecinieces tam, ka Pēteris baznīcas svētkos gāja pa priekšu ar krustu procesijās, arī represēto atceres pasākumos turēja rokās krustu. 

Paldies Pētera Triznas ģimenei par uzticēto Pētera Sibīrijas laika atmiņu stāstu, par izsūtījuma laika liecībām − krustu un svētbildi, arī akordeonu, ar kuru Pēteris atgriezās no Sibīrijas, par fotogrāfiju albūmu. Liels paldies Pētera meitai Marijai Belajai (Triznai) par klātbūšanu pasākumā, par silto atmiņu stāstu. Emocionāli piepildīts klusums iestājās pēc Marijas stāsta… Vārdi bija lieki. Vēstures mācību stunda klātienē − par tautas traģēdiju, par salauztajiem tuvinieku likteņiem, par sāpēm, kas uztur sirds atmiņu.

Ziedi un svecīšu liesmas – tā ir trauslā piemiņas saikne, kas saista mūs ar cilvēkiem, aizgājušiem mūžībā un izgājušiem Sibīrijas moku ceļus. Paldies katram, kas patiesi un no visas sirds atnāca, lai  uzturētu dzīvu piemiņu.

Silvija Pīgožne, Maltas vēstures muzeja vadītāja