Piemineklis nacionālajiem partizāniem Rozentovā ir piemiņa Maltas brīvības cīnītājiem – tiem, kuru vārdi ir iecirsti akmenī, kā arī pārējiem partizāniem, kuri cīnījās Maltas apvidū, kuri tāpat piedzīvoja represijas (piemēram, Smeiļu ģimenē), arī tie komunistiskā režīma nobendētie tuvinieki, kuru kapavietas nav zināmas. Viņi cīnījās par dzimto zemi, par brīvu un neatkarīgu Latviju. Piemineklis ir vēstures mācība, kas nodota nākamajām paaudzēm. Tas ir atgādinājums maltiešiem par vēsturi “tēva pagalmā”, par to vēsturi, kas uzrunā tieši un emocionāli, jo skar ģimeni, radus, kaimiņus, vienkārši pazīstamus ciemata cilvēkus. Tā uzrunā dziļi un personiski.
Pasākuma laikā piemineklim fonā bija divi dāvinājumi muzejam, kas nu jau ir Nacionālā muzeju krājuma neatņemama sastāvdaļa. Viena vēstures liecība – koka čemodāns no izsūtījuma.Jānis Jaudzems 2018. gadā uzdāvināja koferi muzejam, ar kuru tēvs Antons Jaudzems bija izsūtījumā Sibīrijā. Antons glabāja šo koferi pagrabā un ļoti sargāja, jo tās bija vienīgās atmiņas par mājām.Otrs dāvinājums ir Līgas Tulinskas austā sega ”Izsūtījums”.
Čemodāns ir vēstures liecība, kas nesaraujami saistīta ar Maltas pagasta iedzīvotāja Antona Jaudzema, visas Jaudzemu ģimenes iesaistīšanos partizānu kustībā Maltas apvidū, ar vienas dzimtas traģisko likteni, nesot sevī tik spēcīgu brīvības mīlestību, ka tēva brāļi Jānis un Vladislavs atdeva savas dzīvības pašā jaunības plaukumā, māsa Veneranda ievainota krūtīs, vecmāte Veronika tika nežēlīgi sista un nomira slimnīcā. Viņi visi cīnījās par brīvu Latviju. Jāņa tēvs Antons no visiem mežabrāļiem palika vienīgais, kas izdzīvoja, bet uz 19 gadiem tika izsūtīts uz Sibīriju. Jāpiemin, ka tieši šogad aprit 75 gadi, kopš Rabskovas sādžā 1948. gada 2. maijā Jaudzemu māju aplenca čekas karaspēks un sākās kauja ar nacionālajiem partizāniem.
Līgas Tulinskas un Jāņa Jaudzema personīgā piemiņa apaudzēta ar pozitīviem notikumiem, kas ir vērsti uz sabiedrību, kuri vairo dārgo piemiņu par tuvu cilvēku traģiskajiem likteņiem. Tā ir sapratne un pārliecība, ka dzimtas saknes veido stiprie vīri un sievas, kas cīnījās par brīvu Latviju, un tie bija savējie, tuvie, vismīļākie… Bet viņu vairs nav… Piemiņas robežas paplašinājās, daloties ar līdzcilvēkiem.
Jānis Jaudzems un Līga Tulinska vienmēr ir bijuši aktīvi savas dzimtas sakņu stiprinātāji un piemiņas glabātāji. Arī šoreiz viņi devās tālā ceļā pāri visai Latvijai no mājām Sabilē un Rīgā, lai domās atkal tiktos ar saviem mīļajiem un noliektu galvu viņu piemiņai. Jānis un Līga dalījās savās atmiņās un pārdomās. Jānim rokās bija vēstules, kuras nonāca kā dāvinājums muzejam. Tajās ir tēva Antona sarakste no izsūtījuma ar Antoņinu Purviņu, kura dzīvoja Strodzišķu sādžā un pagrabā slēpa mežabrāļus. Bet Līga Tulinska, sākot savu atmiņu stāstu, vērsa skatu uz pieminekli un sauca savu tuvinieku vārdus, kuri piedalījās partizānu kustībā vai atbalstīja viņus: Miķelis Tulinskis, Ģertrūde Tulinska, Emīlija Babre (Belēviča). Līga, pētot savas dzimtas saknes arhīvā, atradusi dzejoļus, kuri uzieti partizānu bunkurā. Uzrunājot klātbijušos, viņa citēja šos dzejoļus, kuru tekstus ieskāva partizānu zīmēti sarkanbaltsarkanie karodziņi.
Paldies Līgai Tulinskai un Jānim Jaudzemam par kopā būšanu atceres pasākumā, uzturot dzīvu savu tuvinieku piemiņu; paldies Maltas apvienība pārvaldes vadītājam Edgaram Blinovam par emocionālo uzrunu; paldies Normundam Štekelam par muzikālo noformējumu; paldies jaunsargu vadītājam Ivaram Kļaviņam un jaunsargiem par aktīvu patriotisma un pilsoniskās stājas veidošanu; paldies Ivaram Šadurskim par pasākuma tehnisko nodrošinājumu.
Nacionālā pretošanās kustība pret nīsto padomju režīmu aptvēra visu Latviju. Brīvības atgūšana prasīja lielus mūsu tautas upurus, kuru piemiņa jāglabā mūžīgi. No daudz kā var atteikties, tikai ne no savas vēstures un aizgājušo paaudžu piemiņas! Mūsu uzdevums ir kopt vēsturisko piemiņu.
Paldies par piemiņu un izrādīto cieņu brīvības cīnītājiem!
Silvija Pīgožne, Maltas vēstures muzeja vadītāja
