Džeina Gavare:“Pirmais jautājums, kad sāc sevi apzināties – kas es esmu? Kāpēc es šeit esmu? Ko man darīt ar to, ka šeit esmu? Un atbilde nāca! RADĪT. Esmu šeit tāpēc, lai radītu pasauli, lai tā turpinātos savā bezgalīgajā esībā, lai tā turpinātu augt garā. Darbi, ko radu, ir daļiņa no tā, kas es esmu savā dvēselē. Izstāde „Mantojums”, kas tapa 2020.gadā, ir kā turpinājums vēstij par mīlestību. Izstāde ir par to, kā „pēdās” mēs ejam. Kas ir tās saknes, kas mūs kā tautu kopā tur? No kā mēs esam smēlušies gara gudrības, pamatvērtības? Ja cilvēce sāk iet posta ceļu, tas nozīmē tikai to, ka kādai no paaudzēm jau ir sadragāts šis vērtību „mugurkauls”, kas ir saturējis ģimenes, kas ir saturējis dvēseles, kas nākušas šajā zemē būt vienotā veselumā. Mums ir jāatminas savas sirds lielums, sava gara spēks. Ja pamats ir zudis, tad tas ir jāatjauno, lai mēs varam turpināties mūsu bērnos un bērnu bērnos, tāpēc radām to, ko gribētu piedzīvot, un domās atdodam godu saviem senčiem.”
Izstādē apskatāmas 10 gleznas ar spēcīgu un emocionālu vēstījumu, jau to nosaukumi ietērpj vārdos izstādes būtību: „Mīlestība. Mūžība”; „Ģimene. Nāc saimē”; „Maize. Ceļš”; „Sākotne”; „Mantojums”; „Barotāja”; „Cerība”; „Svētība”; „Pamats. Arājs”; „Daile”. Ekspozīciju papildina mākslinieces vīra Jura Gavara veidotie klūgu pinumi: šūpulis, maizes kaste, grozs, kas simboliski papildina un uzsver izstādes ideju – “Mantojums”.
Mākslinieces gleznas izstaro gaišumu, tās ir emocionāli dvēseles atspulgi, kas sakņojas senču tradīcijās, bērnības atmiņās un dzīves pieredzē. Katras paaudzes mantojums var būt citāds, tomēr māksliniece savos gleznu sižetos pievēršas tādām vērtībām, kas, ejot cauri laikam, paliek nemainīgas. Tās ir mīlestība, ģimene, bērni, cilvēka vienotība ar dabu, zināšanas, vērtības, un amata prasmes kas tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē. Šī izstāde ir kā krāsu un tēlu piesātināts ceļojums, kā ieskats pagātnē, bet tajā pašā laikā šie tēli ir ārpus laika un telpas, tie ir universāli un uzrunā katru skatītāju: vīrs un sieva, sieviete gaidībās, māte un tēvs ar bērniem, māte un meita, vectēvs ar mazbērnu, tēvs- arājs, māte-slaucēja, tēvs-amatnieks.
Savos darbos māksliniece izmanto īpatnēju toņu gammu, lai atspoguļotu kopējo gleznas noskaņu. Daudziem tēliem apkārt ir attēlota smalka dzeltenas vai baltas gaismas līnija, gluži kā nimbs, kā dvēseles starojums. Caur šiem simboliem parādās kādas dziļākas domas izpausme, gandrīz katrā darbā dominē saule. Saules motīvs – gaismas, mūžīgas kustības, atgriešanās, vienotības un veseluma simbols. Saules ritenis simbolizē centru, bezgalību, laika un telpas dalījumu. Saules gaita pie debesīm saistās ar mūžīgu, nenogurstošu kustību.
Māksliniece izmanto tīras krāsas, vai pamatkrāsas: baltu, dzeltenu, zilu, zaļu, oranžu, brūnu. Šīs krāsas veido lielus laukumus, kas simboliski pauž gleznas kopējo noskaņu. Cilvēku tēli pārsvarā tiek ietērpti baltas krāsas drēbēs. Baltā krāsa simbolizē gaismu, augšējo dievību pasauli (Dievu, Sauli, Saules meitas, Dieva dēlus), šī krāsa ir bijusi viena no svarīgākajām krāsām latviešu folklorā – tikumības, šķīstības, arī īpašas tuvības, mīļuma zīme. Latvieši visvairāk daudzina balto krāsu – balti tēvi, mīļa, balta māmulīte, balta gāja sērdienīte, daudz baltu dieniņu. Arī Džeinas Gavares darbos dominē baltā krāsa, kas sasaista viņas radošo darbību ar interesi par senču tikumiem, latviešu tautas tēliem un tradīcijām, ko māksliniece caur savu interpretāciju atklāj skatītājiem.
Šī izstāde būs atklājums ikvienam, jo katra glezna ietver sevī dziļu domu, kas ietērpta mums visiem pazīstamos tēlos, caur krāsām, kas katru no mums uzrunās mūsu senču valodā.
Jana Indričāne, Maltas vēstures muzeja krājuma glabātāja
