Ziemassvētku eglīšu rotājumi Maltas vēstures muzejā.

Maltas vēstures muzejā atrodas vienas dzimtas Ziemassvētku eglīšu rotājumu kolekcija, kas krājumā nonākusi 17.12.2018., to muzejam dāvinājis Anatolijs Pavļukevičs. Šajā kolekcijā ir 33 dažādi rotājumi, kas tikuši atvesti no Baufalu dzimtas Kozlovsku mājām. Rotājumi tikuši izmantoti tradicionālajā Ziemassvētku svinību laikā vairākās paaudzēs eglīšu rotāšanai. Pašlaik šī kolekcija glabājas muzeja krājumā. Tajā atrodas gan senāki rotājumi, kas ir roku darbs, gan padomju laikā masveidā ražotie eglīšu rotājumi.

Daži rotājumi:

Sniegpārsliņa ar bērna sejiņu. Pamatne no balta papīra sniegpārslām, divās krārtās. Papīra sniegpārslas ar astoņiem stariem, papīrs apkaisīts ar spīguļiem. Augšdaļā cauri vienam sniegpārslas staram izvērta balta aukliņa piekarināšanai. Centrā pielīmēta stilizēta bērna seja, kas izgatavota no koka, virsū krāsojums. Seja izkrāsota ādas krāsā, mati oranži, acis zilas, lūpas sarkanas, cepure sudraba krāsā ar diviem apaļiem bumbuļiem apakšā.

Divi čiekuri. Divi māla veidojumi čiekuru formā, nokrāsoti sudraba krāsā. Čiekuri iestiprināti metāla stieplēs, kas galā savienotas kopā un veido spirāli.

Metāla stiepļu eglīte. No metāla stieples veidota eglītes forma, ar sarkanu krāsojumu uz kātiņa (krāsojums daļēji zudis). Eglītes pamatne spirāles formā.

Egles kā Ziemassvētku simbola izcelsme.

Ziemassvētku egle (angļu Christmas tree, vācu Weihnachtsbaum, Christbaum, Tannenbaum, franču sapin de Noël, krievu pождественская ёлка), arī “eglīte”, parasti īpaši izrotāts dažādu šķirņu egles koks.

No vēsturiskajiem dokumentiem nav skaidri zināms, kurā laikā aizsākusies tradīcija uzstādīt publiskajā ārtelpā vai iekštelpās Ziemassvētkiem veltītu egli ar visiem zariem un skujām. Ziemassvētku eglīte kā vēsturisks fenomens zinātniski ir maz pētīta; ir daudzas populārzinātniskas grāmatas, kuru autori nav veikuši avotu kritisko analīzi un ir balstījušies tikai uz jau esošām interpretācijām, tās neizvērtējot.

Vēsturnieki uzskata, ka rotāt kokus saulgriežos pirmie sākuši senie ēģiptieši faraonu Tutu dinastijas laikā. Ēģiptieši pielūdza saules dievu Ra. Saulgriežos, kad, pēc viņu ticējumiem, Ra sāka atlabt no slimības, viņi rotāja savus namus ar zaļojošām palmām, kas simbolizēja dzīvības uzvaru pār nāvi. Savukārt Senajā Romā ziemas saulgriežus atzīmēja ar saturnāliju svētkiem par godu zemkopības dievam Saturnam. Saturnālijas sākās decembra vidū un turpinājās līdz 1. janvārim. Šajā laikā romieši piedalījās ielu maskarādēs, mielastos, apmeklēja draugus un pasniedza cits citam dāvanas. Mājas viņi dekorēja ar lauru vītnēm un zaļojošiem kokiem, ko rotāja ar svecēm un maziem metāla gabaliņiem.

Daudzas no Eiropas pagāniskajām tautām ticēja gariem, raganām un spokiem. Tuvojoties ziemas saulgriežiem, ļaužu sirdis piepildīja bailes, ka saule varētu vairs neatgriezties. Šī iemesla dēļ ziemas saulgrieži tika sagaidīti ar dažādiem rituāliem. Pirmskristiešu ķelti un galli rotāja savus namus ar zaļiem augiem, lai nodrošinātu labo garu labvēlību. Ķeltu svētkoki bija ozoli un āmuļi, tāpēc ķeltu tempļi tika rotāti ar āmuļiem un akvifoliju, bet ozolu zarus dekorēja ar augļiem un svecēm. Savukārt Skandināvijā, kur ziemā saule nebija redzama daudzas dienas, ziemas saulgriežu laikā ļaudis sēja pie koku zariem ābolus, kas viņiem atgādināja, ka pavasaris un vasara atgriezīsies.

Bet Latvijā tik ierastā Ziemassvētku egle ir cieši saistīta ar kristīgo tradīciju. 8. gadsimtā angļu mūks Svētais Bonifācijs ieradās Vācijā, lai mācītu Dieva Vārdu. Ilgu laiku dzīvodams Tīringā, kas vēlākajos gadsimtos kļuva par Ziemassvētku rotājumu rūpniecības šūpuli, viņš darīja daudz labu darbu. Piemēram, Bonifācijs izmantoja egles trīsstūra formu, lai izskaidrotu vietējiem svētās Trīsvienības noslēpumu. Jaunatgrieztie kristieši sāka godāt egli kā Dieva koku un kopš 12. gadsimta Centrāleiropas zemēs to izmantoja kā kristietības simbolu, pakarinot pie griestiem ar galotni uz leju.

Pēc citas versijas, Sv. Bonifācijs 722. gadā nonācis konfrontācijā ar vietējiem pagāniem, kas gatavojušies upurēt Ozola dievam. Sašutumā Bonifācijs nocirtis ozolu un visiem par pārsteigumu starp ozola saknēm laukā spraukusies jauna eglīte. Bonifācijs uzskatījis to par kristīgās ticības uzvaras zīmi. Tomēr līdz pat 16. gadsimtam egle netika izmantota kā Ziemassvētku dekors.

Par Ziemassvētku eglītes tradīcijas pastāvēšanu pirms 16. gs. tikpat kā nav ziņu. Pastāv dokumentēta sena, pirmskristietības periodā sākusies tradīcija Eiropā ziemas saulgriežu laikā nest mājās koka bluķi, lai to rituālā veidā sadedzinātu. Šāda tradīcija ir aprakstīta jau senajos skandināvu pirmskristietības ziemas vidus svētkos (Jul). Bluķa nešana no meža uz publiskas pulcēšanās vietām ārēji līdzīgā formā sastopama arī mūsdienās plašā reģionā no bijušās Dienvidslāvijas teritorijas (piemēram, Serbijā un Melnkalnē) līdz pat Baltijas jūrai (piemēram, Latvijā). Tomēr nav zināms, vai bluķim, kas ir bez zariem un skujām, ir kāds tiešs sakars ar zaļo Ziemassvētkos rotāto egli. Samērā plaši izplatīta un sena ir arī tradīcija Ziemassvētkos izmantot mūžzaļus augus, piemēram, āmuli (Viscum), ileksi (Ilex aquifolium), īvi (Taxus baccata), tūju (Thuja), priedi (Pinus), siltākos reģionos akmensozolu (Quercus ilex). Eiropas ziemas saulgriežu tradīcijām ir raksturīgi arī dažādi gaismas un uguns izmantošanas paņēmieni, sākot ar ugunskuriem, bluķa sadedzināšanu un beidzot ar lampu vai sveču ievietošanu logos. Tādā veidā Ziemassvētku eglītē atrodami elementi, kuri Eiropā raksturīgi ziemas saulgriežu svinēšanai.

Pastāv vairākas populāras Ziemassvētku egles kā kristīgās, ar Kristus dzimšanas svētkiem (25. decembris) saistītas tradīcijas izcelšanās leģendas; tās ir tikušas izmantotas, lai nostiprinātu reģionālo vai konfesionālo identitāti19. gs. otrajā pusē, kā arī tūrisma mārketinga nolūkos 21. gs. sākumā.

Ziemassvētku egles tradīcijas izplatība

Droši ir zināms, ka pirmās publiskās Ziemassvētku egles Rietumeiropas pilsētu laukumos tika uzstādītas 18. gs. vidū. Sākot ar 17. gs. vidu, bet visizteiktāk18. gs. beigās un 19. gs. sākumā Ziemassvētku egle no publiskās telpas – ģilžu un brālību namiem un pilsētu laukumiem ‒ pakāpeniski kļuva par daļu no privātās telpas – elites un vidusslāņa ģimenes sāka pušķot Ziemassvētku eglītes savos mājokļos.

19. gs. vidū Ziemassvētku egle kļuva populāra Lielbritānijā, iespējams, pateicoties vācu princim Albertam, kurš pēc savām laulībām ar karalieni Viktoriju šo tradīciju ienesa britu karaliskajā ģimenē un pastarpināti arī sabiedrībā. Izmantojot iespiestajos avotos publicēto karaliskās ģimenes Ziemassvētku svinību attēlus, sabiedrība tika iepazīstināta ar pušķotu eglīti, kurā iedegtas svecītes un zem kuras novietotas dāvanas. Britu impērijas nozīmīgā loma 19. gs. nogales pasaules politikā ietekmēja šīs tradīcijas tālāku izplatību. Izceļotāji no vācu zemēm Ziemassvētku eglītes tradīciju 19. gs. aizveda sev līdzi uz Ziemeļameriku.

19. gs. nogalē un 20. gs. sākumā Ziemassvētku egle kļuva par visā pasaulē izplatītu kultūras parādību, ar koloniālisma un kultūrapmaiņas palīdzību iegūstot atpazīstamību arī zemēs, kurās kristietībanav tradicionāla reliģija. Mūsdienās Ziemassvētku egle ir viens no komercializēto Ziemassvētku/Jaunā gada svinību stabilākajiem elementiem, kamēr citi elementi, kā, piemēram, Ziemassvētku vecītis, dāvanas, ziemeļbrieži, apsveikuma kartītes, pie kamīna piekarinātas zeķes dāvanām, variē no reģiona uz reģionu.

Eglīšu rotājumi

Eglīšu rotāšana pieminēta jau vismaz kopš 16. gs. Sākotnēji tie bija dažādi našķi, kurus svētku laikā varēja lietot pārtikā. Vēlākos laikos sāka parādīties īpaši veidoti rotājumi. Piemēram, tā dēvētie eņģeļmati (vāciski Lametta, angliski tinsel), kas veidoti no izstieptiem sudraba diegiem, pirmo reizi aprakstīti jau 1610. gadā Nirnbergā, Vācijā. Laika gaitā šīm vajadzībām izmantoti citi ‒ lētāki un spīdumu ilgāk saglabājoši ‒ materiāli, bet eņģeļmati joprojām ir viens no izplatītākajiem eglīšu rotājumiem.

Eglītēs mēdz iekarināt arī dažādas košas krāsas eglīšu mantiņas. Stikla mantiņas sāka ražot Vācijā. Ap 1890. gadu jau pastāvēja vismaz 5000 dažādu formu, un šis rotājums ātri izplatījās arī citur Eiropā un Ziemeļamerikā. Ir pieņemts ar īpašu dekorējumu (nereti zvaigznes formā) izrotāt egļu galotni.

Kopš vismaz 17. gs. sākuma iekštelpās eglīšu zaros tiek ievietotas arī svecītes. Sākotnēji tās tika piestiprinātas zariem ar vaska palīdzību, bet 19. gs. beigās sāka izplatīties īpaši, veikalos nopērkami svecīšu turētāji.

Līdz ar elektrības ienākšanu ikdienas dzīvē, parādījās vēlme izdaiļot eglīti ar elektriskajām lampiņām. Pirmo šādi dekorēto egli 22.12.1882. iededzināja Tomasa Edisona (Thomas Alva Edison) biznesa partneris, uzņēmējs un izgudrotājs Edvards Džonsons (Edward Hibberd Johnson) pie savas mājas Ņujorkas 5. avēnijā. Trīs gadus vēlāk elektriski rotāta eglīte bija arī pie Baltā nama Vašingtonā. Parasto cilvēku mājokļos elektriskās spuldzītes eglīšu rotājumos izplatījās tikai ap 20. gs. vidu. Elektriski apgaismoto eglīšu rekords uzstādīts Austrālijā 2015. gadā, kad kāds Deivids Ričardss (David Richards) izrotāja 22 metrus augstu mākslīgo egli ar 518 838 lampiņām. Egles galotnē bija 1,5 m augsta zvaigzne, ko izgaismoja 12 000 spuldzīšu.

Eglīšu rotājumi bieži iezīmē ģimeņu turīguma līmeni. Kamēr turīgas ģimenes var atļauties bagātīgus un dārgus rotājumus, tikmēr mazāk turīgajiem egles rotā pašdarināti vai samērā pieticīgi ornamenti. Tomēr kopumā eglīšu rotāšanas tradīcijām ornamentu izvēles ziņā visā pasaulē ir vienādas tendences.

Ziemassvētku eglīšu periods

Sākotnēji eglītes tika dekorētas un uzstādītas ne ātrāk par 22. decembri un turētas līdz pat 6. janvārim. Tādējādi Ziemassvētku eglīte gan publiskajās, gan privātajās telpās ir arī Jaungada svinību neatņemama sastāvdaļa. Mūsdienās eglīti mēdz iededzināt jau krietni pirms Ziemassvētkiem – Adventa 1. svētdienā vai 1. decembrī, tādējādi pagarinot Ziemassvētku/Jaungada periodu uz vairāk nekā mēnesi.

Senlatviešu Ziemassvētku tradīcijas

Mājas pušķošana

Ziemassvētkiem gatavojoties, tīrīja un uzkopa māju, pēc tam to pušķoja. Mājā ienesa eglīti, kurai bija īpaša nozīme; vēsturiski tā nāk no senču dzīvības koka, ko ziemas saulgriežos ienesa namā. Pušķošanai izmantoja egļu zarus, krāsainus dzīparus, salmus, smilgas, putnu spalvas, olas, augļus, dārzeņus, ēveļu skaidas un kaltētus ziedus. Sevišķi populāra bija puzuru veidošana. Tie tika izgatavoti no salmu savērumiem, ko papildināja ar dažādiem citiem materiāliem, piemēram, krāsainām lupatiņām vai putnu spalvām. Dažreiz puzura vidū tika iekārts kartupelis, kurā sadurti salmi. Šāds veidojums tika dēvēts par saulīti. Rotājumus visbiežāk darināja bērni, ieliekot tajos savu mīlestību un bērna sirds skaidrību. Tāpēc šādiem veidojumiem piemita īpaša enerģētika. Arī mūsdienās uzskata, ka tie lieliski attīra telpu no nevēlamas enerģijas, par cik puzuriem ir daudzskaldņa forma, kas sastāv no daudzām mazām piramīdiņām.

Ziemassvētku svinēšana un ziemassvētku eglītes rotāšana ir viena no skaistākajām tradīcijām pasaulē. Vai svētku eglītes rotāšanai tiek izmantoti pašgatavoti, pirkti vai seni ģimenes rotājumi – galvenā Ziemassvētku būtība ir būt kopā ar saviem mīļajiem šajos svētkos, vairot prieku un turēt godā ģimenes tradīcijas.

Katrs no mums bērnībā atceras to satraukumu sirdī, kad no bēniņiem, vai skapju augšām tika noceltas kastes ar Ziemassvētku rotājumiem. Pret tiem mums bija īpaša bijība, ar tiem nedrīkstēja spēlēties, tos vien reizi gadā ienesa istabā, lai izrotātu Ziemassvētku eglīti. Tas bija kā mazs brīnums – šīs spīdīgās bumbas, lāstekas un čiekuri, neredzētu sugu putniņi ar skaistām spalvām, sniegavīri vai pasaku varoņi. Bērni uz tiem lūkojās ar apbrīnu un pieaugušie arī, joprojām atceroties to burvību, ko pieredzējuši paši savā bērnībā. Daudzi Ziemassvētku rotājumi tiek nodoti no paaudzes paaudzē, tiek dāvināti, mantoti, glabāti un saudzēti, lai vēlāk arī nākamajām paaudzēm tiktu dota šī burvīgā iespēja pieredzēt priecīgu satraukumu sirdī, lūkojoties uz tiem un apbrīnojot tos.

Sagatavoja Jana Indričāne, Maltas vēstures muzeja krājuma glabātāja

Izmantotie avoti:

https://enciklopedija.lv/skirklis/20785-Ziemassvētku-egle

https://epadomi.lv/ziemassvetki/28112010-ziemassvetku_tradicijas_latvija_un_citur_

https://www.laikmetazimes.lv/2016/12/19/ziemassvetku-tradicijas-svetku-egle/