Koferis izgatavots 20. gs. vidū, šo priekšmetu Maltas vēstures muzejam uzdāvināja Maltas iedzīvotāja Ļubova Orlova. Koferis atrodas Maltas vēstures muzeja pamatekspozīcijā "Malta ceļu un notikumu krustojumā vēstures fotomirkļos” un ir eksponēts kopā ar citiem priekšmetiem, kas atspoguļo gan ceļošanu, izmantojot zirgu pasta traktu Sanktpēterburga-Varšava, kā arī ceļošanu un ceļotāju atribūtus 20. gadsimtā. Priekšmets uzņemts muzeja palīgkrājumā 11.01.2012.
Priekšmeta detalizēts apraksts.Taisnstūrveida koferis ar noapaļotiem stūriem brūnā krāsā ar paceļamu vāku, metāla, koka un ādas furnitūru. Koferis izgatavots no bieza presēta kartona (šķiedras), izmantojot īpašu tehnoloģiju un koka līstītēm. Tas ārpusē apvilkts ar mākslīgo ādu (krokodilādas imitācija). Stūru apdarei izmantoti ādas trijstūri, kas piestiprināti ar metāla kniedēm. Koferis apjozts ar divām koka līstītēm, kas piestiprinātas ar metāla kniedēm, liekuma vietās piestiprināti liekta metāla stūrīši. Kofera augšdaļā atrodas trīs spiedslēdži, divi sānu spiedslēdži aprīkoti ar slēdzenēm. Augšdaļas centrā atrodas kustīgs metāla rokturis, kas iestiprinātas metāla eņģēs. Iekšpusē – odere no raiba gaiši brūna un tumši brūna papīra. Iekšpusē iestiprinātas divas auduma siksnas ar savelkamiem stiprinājumiem bagāžas nostiprināšanai.
No vēstures.Koferis vai čemodāns? Kastes veida somu nelielu priekšmetu pārvadāšanai sauc gan par čemodānu, gan par koferi. Abi vārdi ir sinonīmi un vienlīdz lietojami latviešu valodā. Atšķirīga ir vārdu cilme: vārds „čemodāns” cēlies no persiešu vārda „jâmedân”, kas veidots no vārdiem „jâme” – ‘drēbes’ un „dân” – ‘kaste’. Vārds „koferis” nav mērojis tik tālu ceļu – tas aizgūts no vācu vārda „Koffer”. Latvijā vārds čemodāns (kriev. чемодан)ir pazīstams, jo latvieši piedzīvoja krievu valodas ietekmi. Vārds čemodāns ir pazīstams vārds krievijā, taču no citām slāvu tautām to zina tikai ukraiņi (čemodan) vai baltkrievi(čamadan) un viņi to zina tāpēc, ka arī piedzīvoja krievu valodas ietekmi. Citās slāvu valodās tiek izmantoti pilnīgi citas izcelsmes vārdi: bulgāru (kufar), serbu-horvātu (kofer), čehu (kufr), slovāku (kufor), poļu (walizka). Ja palūkosimies citur eiropā, tad arī neko līdzīgu neatradīsim: angļu(suitcase), vācu (Koffer), franču (valise), itāļu (valigia), spāņu (maleta) utt.
Ne mazāk interesanta ir šī vārda rašanās. Dažādu tautu valodas vēsturē ir ienācis jau diezgan sen. Tas nenāk no pēdējiem gadsimtiem, kā parasti tiek uzskatīts. Ričarda Džeimsa, angļu ceļotāja, kurš 17. gadsimta sākumā kopā ar sūtņiem uzturējās Krievijas cara Mihaila Fedoroviča galmā, dienasgrāmatā ir ierakstījis vārdu shámadan, kura nozīme tomēr nav norādīta. Uzvārds Čemodanovs ir pazīstams kopš 16. gadsimta, kas arī neapšaubāmi apstiprina vārda vecumu.
Tātad, no kurienes ir nācis šis vārds?
Koferus jeb čemodānusizgudroja cilvēki, kuri daudz klejoja, jo tieši viņiem bija vajadzīgs ērts priekšmets lietu uzglabāšanai. Šie izgudrotāji bija persieši. Persiešu جامهدان (jâmedân), kas kļuva par krievu vārda čemodan izcelsmes avotu, nozīme ir šāda: "konteineris drēbēm"; tas sastāv no vārdu daļām امه (jâme) “apģērbs” un دان (dân) “trauks”; uzglabāšana ". Šis vārds, iespējams, krievu valodā nonācis nevis tieši no persiešu valodas, bet caur turku tautu valodu starpniecību, kurā atrodami arī daudzi un dažādi „čemodāni”: azerbaidžāņu (čamadan),turkmēņu (čemedan), kazahu (šabadan), gruzīnu ჩემოდანი(čemodani), armēņu չամադան (čamadan) (kopā ar ճամպրուկ, čampruk).
Kas bija pirms čemodāna? Visu čemodānu priekštece ir lāde, kas kādreiz bija visērtākā vieta visu lietu glabāšanai. Tās bija ne tikai lielas un smagas, bet arī mazas un kompaktas, un tās varēja izmantot ceļojumiem. Klejotājiem jeb nomadiem nebija iespējas izmantot tik lielas un apjomīgas lietas. Viņi vienkārši nomainīja lādes sienas ar filca vai ādas izstrādājumiem un šo izgudrojumu nosauca par “šabadan” (arī aizgūtu no persiešu valodas), kas ir diezgan līdzīgs modernajiem čemodāniem.
Čemodāna priekšgājēji bija ierīces lietu pārvadāšanai, kas pēc izskata un materiālu veida bija atšķirīgi: mezgli, grozi, kas laika gaitā tika pārveidoti par arvien ērtākām un praktiskākām somām. Laikā, kad cilvēki pārvietojās galvenokārt kājām, lietas tika nēsātas mugursomās un mezglos, kas izgatavoti no filca, rupja auduma, ādas. Galvenais ieguldījums konteineru izveidē, lai pārvadātu lietas, pieder nomadu kultūrām, kuras sava dzīvesveida dēļ izgudroja daudzas īpašas somas, lādes un futlārus, kas bija īpaši piemēroti katram piederumu tipam, un ieveda to Eiropas tautu kultūrā.
Vēlāk, izplatoties zirgu pajūgu un ragavu satiksmei, modē nāca koka lādes, kuras ērti piestiprināja pie ratiem vai ragavām. Turklāt šīs lādes bija piemērotas lielgabarīta, smagu lietu pārvadāšanai, kas bija svarīgi garu braucienu apstākļos, kad cilvēki ceļoja, pārvadājot traukus un pat skapjus ar grāmatām.
Interesants fakts. Koferi savu atpazīstamo izskatu ieguva 19. gadsimta vidū. Šis nopelns pienākas franču meistaram Luisam Vuitonam (Louis Vuitton). Viņš radīja revolūciju koferu ražošanā, piešķirot to sienām nevis izliektu, noapaļotu, bet plakanu formu, kas atrisināja uzglabāšanas problēmu, jo tos varēja likt vienu uz otra. Vuitons izveidoja jauna veida koferus, kas, tāpat kā lāde, saglabāja savu formu, bet tajā pašā laikā tika izgatavoti no mīkstiem materiāliem. Luisa Vuitona kā čemodānu meistara stāsts sākās 1835. gadā, kad viņš kā 14 gadus vecs pusaudzis ieradās Parīzē un iestājās darbā bagāžas un cepuru kastīšu izgatavošanas darbnīcā, kur nostrādāja 18 gadus (vispirms kā māceklis un pēc tam kā meistars). Viņa izcilais talants tika atzīts, – 1853. gadā kļuva par imperatora Napoleona III sievas ķeizarienes Eiženijas personīgo iepakotāju. Drīz pēc tam uzkrātā pieredze un iegūtais statuss ļāva viņam Parīzē atvērt savu darbnīcu Neuve des Capucines ieliņā. Toreiz viņš laida klajā savu pirmo koferi, kuram bija cietas, stingras sienas. Tas bija izrāviens koferu vēsturē, jo transportēšanas laikā lietas pārstāja grumbuļoties. Nedaudz vēlāk parādījās koferi ar plakanām sienām, pārklāti ar audumu.
Zirgu pasta ceļš un ceļošana. Saimniecisko uzplaukumu Maltas apkārtnē 19. gadsimtā, pirmkārt, veicināja pasta ceļa ierīkošana. Ļoti liela nozīme visas Krievijas impērijas mērogā bija Pēterburgas–Varšavas traktam, kas veda caur Rēzekni, Daugavpili, Kauņu un arī cauri tagadējām Maltas pagastam, pa senā Rēzeknes-Daugavpils lielceļa trasi. 1836. gadā līdz ar modernās zirgu pasta stacijas uzcelšanu Malta kļuva par svarīgu ceļu krustojumu, ievērojami pieauga biznesa, tirdzniecības un transporta apjomi.
1820.gadā uz Krievijas ceļiem parādījās to laiku tehnikas jaunievedums – pasta rati (diližansi). Tajos bija no četrām līdz vairāk nekā 14 vietām. Traktu šķērsoja daudz pasta ratu, parasti tie bija pārklāti ar biezu audeklu un ar maziem lodziņiem. Ratus vilka 4–6, dažreiz pat 8 zirgi, taču brauciens norisinājās salīdzinoši lēni. Ceļojums no Sanktpēterburgas līdz Varšavai ilga apmēram 2 nedēļas. Pasažieri tika rūpīgi reģistrēti. Priekšroku deva augsta ranga valsts ierēdņiem, dižciltīgām dāmām un bagātiem ļaudīm. Šo ceļojumu izmaksas bija augstas – vajadzēja maksāt trīs kapeikas par versti, neatkarīgi no pasažieru vecuma. Papildus bija jāmaksā par zirgu skaitu, ratu riteņu eļļošanu un citām lietām. Ceļa apsargi bieži apsekoja apkārtnē esošos mazos celiņus, lai neļautu ceļotājiem braukt ārpus trakta bez maksas. Siltajos mēnešos vairāk pārvadāja pasažierus, savukārt ziemā – preces. 1860.gadā, kad tika izbūvēta dzelzceļa Sanktpēterburga-Varšava līnija, arī Maltā sauszemes maģistrāle pazaudēja tālsatiksmes lielceļa funkciju, un zirgu pasta stacija zaudēja savu nozīmi. Ceļotāji izvēlējās ērtos pasažieru vagonus, savukārt tirgotāji – preču vilcienus.
Protams, šo pasažieru neatņemama sastāvdaļa bija līdzi paņemtā bagāža, kura bija ietilpināta kādā no lādēm vai ceļojuma koferiem. Ceļojot ar pasta ratiem bagāža tika nostiprināta tiem paredzētā sektorā: vai nu aiz ratiem, vai uz jumta. Savukārt, ceļojot ar vilcienu, koferi tika ievietoti bagāžas nodalījumā. Koferis neapšaubāmi ir viens no izgudrojumiem, kas ir paredzēts tam, lai atvieglotu ceļojuma laiku, ietilpinot tajā visas ceļojumam paredzētās lietas. Ar šādu aprīkojumu ceļotāji var ceļot un justies komfortabli. Arī mūsdienās ceļojums nav iedomājams bez koferiem.
Maltas vēstures muzeja kolektīvs novēl izbaudīt vasaru, apceļojot dzimto Latviju un izvēloties kā vienu no pieturvietām arī Maltas seno zirgu pasta staciju un Maltas vēstures muzeju, kurā varēsiet apskatīt tematisko ekspozīciju un uzzināt par Maltas vēsturi.
Sagatavoja Jana Indričāne, Maltas vēstures muzeja krājuma glabātāja
