15. februārī Maltas kultūras namā izskanēja koncerts – stāsts “Ar mīlestības pinekļiem”, ko izstāstīja amatierteātra aktieri – Regīna Pranča, Silvija Smirnova, Karolīna Viļčinska, Elīna Prusaka, Imants Tučs, koris “Madariņa”, Kristīne Zeltiņa, Dace Viša, Normunds Štekels, ansamblis “Liepas”, ansamblis “Kalinuška”, Silmalas deju grupa “I-Deja”.

Kad aiz loga ātri sabiezē tumsa un sniega karavānas vēl iestigušas tālajā ceļā uz zemi, tīkami laiku var kavēt radošās un vērtīgās nodarbēs. Viena no tām - sveču liešana, jo februāris pēc latviešu tautas ticējumiem tiek dēvēts arī par Sveču mēnesi.

Sākoties darba cēlienam jaunajā 2019.gadā, Maltas pagasta bibliotēkas bērnu literatūras nodaļā ciemojās 1.a klases skolēni ar skolotāju Ilgu Kovaļenoku.

18. janvārī Maltas muzeja darbinieki kopā ar 306. Maltas jaunsargu vienības jaunsargiem pulcējās Rēzeknes novada Feimaņu pagasta Rušenicā pie 3. Jelgavas kājnieku pulka piemiņas obeliska, lai ar klusuma brīdi pieminētu  pirms 99 gadiem kritušos brīvības cīnītājus.

“Šī piemiņas vieta jaunsargiem ir īpaši tuva. Jau vairāk nekā 20 gadus katru pavasari, kad nokūst sniegs, un katru rudeni, kad kokiem ir nobirušas lapas, šeit pulcējas Maltas, Dagdas un Aglonas jaunsargi, lai sakoptu apkārtni – sagrābtu lapas un zāli, novāktu kritušos koku zarus. Šajā vietā ir bieži izskanējis arī  svinīgais jaunsarga solījums. Šogad bērnu čalās izskan prieks, jo apkārtnē ir redzamas pārmaiņas. Ir ierīkoti koka pakāpieni, pa kuriem ir ērtāk piekļūt piemiņas vietai, ir uzstādīta Rēzeknes novada pašvaldības informatīvā plāksne, kas vēsta par skarbajām vēstures lappusēm,” stāsta Rēzeknes novada jaunsargu vienības instruktors Ivars Kļaviņš.

Maltas vēstures muzeja vadītāja Silvija Pīgožne iepazīstināja klātbijušos ar brīvības cīņām Latgalē un uzsvēra: “Šis posms Latvijas vēsturē ir viens no smagākajiem un reizē arī visiedvesmojošākajiem. Cīņās pret skaitliski lielāku un labāk apbruņotu pretinieku latviešu karavīri cīnījās ar lielu sajūsmu un varonību. Šodien ar mums kopā ir Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka virsnieka Antona Urtāna dēls Jāzeps Urtāns. Antons Urtāns cīnījās Ziemassvētku kaujās, kur tika ievainots. Viņš, starp citu, bija Ēvalda Valtera cīņubiedrs.” Viņa lūdza Jāzepu Urtānu dalīties savās atmiņās un pārdomās par tēvu.

“Tēvu Antonu Urtānu paņēma armijā, kad viņam bija 18 gadi (tanī laikā parasti ņēma armijā, kad bija sasniegta pilngadība – 21 gads). Viņš bija beidzis sešas klases. Uzreiz uzņēma oficiera kursos Rīgā, bet pēc trim mēnešiem ieguva “podporutčika”(leitnanta) pakāpi. Aizsūtīja uz Tīreļpurvu uz kara daļu. Tas bija 1916. gada rudenī. Iedeva  pistoli – “Koltu”. Apbruņojums cara armijā bija ļoti slikts. Cara armija veda pārsvarā ierakumu kaujas. Vācieši atradās  Nāves salā un Ložmetējkalnā. Līdz Ziemassvētkiem pārsvarā  bija ierakumu kaujas, pārsvarā bija ložmetējapšaudes, šad tad arī šāva artilērija.

22. decembrī ar jaunajiem oficieriem notika sarunas par gaidāmajām kaujām, bet pagaidām strēlniekiem lūdza neteikt. Grenadieriem iedeva šautenes un 7 patronas, vēl magazinu ar 7 patronām. Atnāca pavēle Ziemassvētkos ieņemt pozīcijas. Izlūkiem grenadieriem bija jāpārgriež dzeloņdrātis, jāiznīcina nožogojumi un posteņi. Bija pavēle bez artilērijas uzsākt uzbrukumu. Tāda bija uzbrukuma taktika – pa kluso.

Tēvs atradās centrālajā uzbrukuma līnijā. Uzbrukums sākās Ziemassvētku naktī. Pirmais bija veiksmīgs, ar maziem zaudējumiem. Kad ieņēma pirmās līnijas, gūstekņu neņēma, visus iznīcināja. Bunkurus spridzināja ar granātām. Daļa vāciešu atkāpās uz 2. līnijām. Otrā rītā sākās vāciešu kontruzbrukums. Vācieši sāka ar artilēriju. Viņi šāva uz 1. līniju, jo to jau ieņēma latvieši. Latvieši atkāpās. Pazuda sakari ar artilēriju. Visa artilērija notēmēta uz 1. līniju.  Sāka šaut uz savējiem. Aizskrēja sakarnieks, lai paziņotu, ka jāpārtrauc šaušana. 3. dienā mūsējie atkal devās uzbrukumā. Kaujas notika no Ziemassvētkiem līdz 10. janvārim. Pozīcijas visu laiku mainījās. Pēdējās kaujās tēvu ievainoja no artilērija lādiņa galvā un abās kājās. Kaujā viņš redzēja šausminošu skatu, kad kareivim norāva galvu, bet viņš vēl noskrēja kādus 10 metrus.

Ap 10. janvāri vāciešus aizdzina līdz Jelgavai. Kritušo bija apmēram 4000. Tā kā Rīgas hospitāļos vietu nebija, ievainotos aizveda ar sanitāro vilcienu uz Sanktpēterburgas hospitāli. Tēvs no tā rakstīja vēstuli caram, lai palaiž viņu uz Latviju. Atteica. Ārstējās līdz rudenim.  Dažus kareivjus paņēma apsargāt Ļeņinu. Rakstīja arī sarkanarmiešiem. Viņi arī noraidīja. Pēc Oktobra revolūcijas sākās Pilsoņu karš. Pilsoņu karā ņēma jaunākos oficierus. Ešelons aizgāja uz Poliju. Tēvam kā oficierim bija kartes. Kopā ar 4 tuvākiem biedriem nolēma bēgt no sarkanās armijas. Pa nakti gāja, bet pa dienu gulēja. Polijas civiliedzīvotāji baidījās uzņemt. Tēvs prata poļu valodu, to uzzinot, deva i maizi, i gaļu.

 Brest-Ļitovskas miera līgums jau bija noslēgts. Bēgļi nonāca līdz Latvijas robežai. Uztaisīja zaru būdiņu. No noguruma visi aizmiga. Atrada Latvijas robežsargi. Guļot daži bija guvuši apsaldējumus, tāpēc ielika hospitālī, apārstēja. Tēvu reabilitēja – visus ieročus un titulus saglabāja. Viņš kļuva par rezerves virsnieku. Atnāca uz dzimto Kārsavu, tad iestājās Pedagoģiskajā skolā. Pēc skolas strādāja par pārzini Krieviņu pamatskolā. Antona tēvs audzēja linus. 1922. gadā nopirka zemi Krievijā un pierobežā. Nopirka trešo daļu Babru muižas Pušā. Apmēram 1935. gadā Antona Urtāns atnāca strādāt uz Doropoles skolu, bet uz Pušas skolu atnāca strādāt pēc kara – 1949. gadā. Bija ierakstīts arī saraktos uz izsūtīšanu. Ciema padomes priekšsēdētājs Lukjanskis viņu izsvītroja. Mūžībā aizgāja 1983. gadā. (Dēla Jāzepa Urtāna stāstīto pierakstīja Silvija Pīgožne 22.01.2019.)

Virsnieks Antons Urtāns (1897–1983)

***

No vēstures lappusēm.

Latvijas vēsturē viens no būtiskākajiem notikumiem bija brīvības cīņas jeb Latvijas atbrīvošanas karš. Tās bija cīņas par neatkarīgu Latvijas valsti no tās proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī līdz Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā. Pēc uzvaras pār pulkveža Pāvela Bermonta-Avalova komandēto karaspēku 1919. gada novembrī, lielākā daļa Latvijas teritorijas bija atbrīvota. Lielinieku – kontrolē vēl bija palikusi tikai Latgale. 1919.gada decembrī Latvijas armijas Virspavēlnieka štābs sāka plānot Latgales atbrīvošanas operāciju. Jau 1920. gada 1.janvārī Latvijas armijas vienības ieņēma pozīcijas uzbrukumam Latgalē.

 Rozentovas pagasta teritorija atradās lielinieku jeb boļševiku armijas rokās kopš 1917. gada beigām. 1920. gada sākumā sākās LR armijas, poļu armijas un vācbaltiešu landesvēra militārās operācijas ar mērķi ieņemt Rēzekni. 17. janvārī landesvērs izdarīja strauju uzbrukumu Antonopoles stacijai. Pēc niknas kaujas ar lieliniekiem ieņēma staciju, kur ieguva 21 vagonu, 32 vezumus, lauka virtuvi, smēdi un citas kara mantas. Tanī pašā dienā landesvēra labais spārns ieņēma Rozentovas muižu. Iespējams, šo cīņu laikā tika nopostīta Rozentovas muižas kungu māja.

18. janvārī 9. Rēzeknes kājnieku pulka kreisais spārns, izlīdzinoties ar landesvēra pozīcijām, izvirzījās līdz dzelzceļam uz dienvidiem no Antonopoles. Landesvērs uz priekšu negāja, bet izdarīja izlūkošanu. Bruņotais vilciens Nr.3. izlaboja dzelzceļa tiltu Antonopoles rajonā. Rēzeknes pulka pastiprināšanai 20. janvārī uz Antonopoli nosūtīja 3. Jelgavas kājnieku pulka izlūku bataljonu. Saskaņotas darbības rezultātā 21. janvārī tika ieņemta Rēzekne un visa centrālā Latgale.

Par Latgales kaujām ģenerālis P.Radzinš rakstīja: „Latgales atbrīvošanas kara nozīme ir ļoti liela; man liekas, ka uzvarai Latgalē ir lielāka nozīme nekā uzvarai pret Bermontu. Karojot pret Bermontu, mēs vedām karu pret ienaidnieku bez idejas, bez tēvijas; šo ienaidnieku centās apkarot arī sabiedrotie un palīdzēja mums vislielākajā mērā kā morāliski, tā materiāli. Latgales atbrīvošanās karā Sabiedrotie mums vairs nepalīdzēja. Mūsu karaspēkā darbojās gan nacionālā sajūta un arī naids pret sarkano teroru, bet no otras puses, mūsu karaspēkā un arī tautā tika vesta propaganda par labu šim sarkanajam teroram. Mūsu karaspēkam bija jākaro ar ļoti lielu ienaidnieku – veselu lielvalsti-ienaidnieku, kurš bija uzvarējis visas baltās krievu armijas. Tikai ar šo uzvaru mēs pierādījām visai pasaulei, ka mums ir pilnīgi noteikta nacionāli valstiskā apziņa, kura nepadodas nekādiem vilinājumiem ne uz labo, ne uz kreiso pusi. Tikai ar šo uzvaru mēs ieguvām Latvijas austrumu robežu. Ja mēs nebūtu karojuši un uzvarējuši Padomju Krievijas karaspēku, tad mēs ne tikai nekad nepievienotu Latgali pie Latvijas, bet mēs nekad nebūtu ieguvuši arī mieru un drošību no Krievijas puses. Latvijas armija 1920.gadā izkaroja galīgo Latvijas apvienošanu un neatkarību.”

(Sagatavoja Silvija Pīgožne. Informācijas avoti: Maltas pagasts pētījumos un atmiņās//A. Dzenis. 1. daļa 5. nodaļa. – Malta, 2018, 60. lpp.; Latvijas atbrīvošanas kara vēsture. 2.sēj. – R.,1938.; Juris Ciganovs. Latvijas neatkarības karš. 1918.-1920.)

Intas Danovskas foto

Maltas kultūras nams katru gadu janvāra mēnesī aicina uz Amatiermākslas festivālu “Dažādi estrādes žanri, skatuve un es”, lai katrs tītu pārdomu kamolīti un izdziedātu, izdejotu, izspēlētu, izrunātu – savā skatuves valodā. Šoreiz satikās Isnaudas, Ozolaines, Pušas un Maltas pašdarbnieki un skatītāji. Diemžēl Trapenes pašdarbnieku saime – trīs vokālie ansambļi, amatierteātra ‘’Kurmis” aktieri ar diviem skečiem, Edgara Liepiņa dubultnieks un solisti diemžēl pusceļā bija spiesti atgriezties mājup. Jā, laika apstākļi cilvēkam mēdz sagādāt negaidītus pārbaudījumus.