Represēto un izsūtīto cilvēku likteņi vienoti vēsturiskā traģēdijā. 14. jūnijs, 25. marts – mūsu apziņā sevišķas dienas, kad notika masveida deportācijas. Vēl papildu un individuāli tika apcietināti un  pasludināti par tautas ienaidniekiem cilvēki, kuri cīnījās pret nīsto padomju varu ar visādiem līdzekļiem, viņi tāpat cieta, jo tika izsūtīti kā politiskie noziedznieki. Tāda bija arī Veronika Tenča-Goldmane, kurai šogad atceramies 95. dzīves gadskārtu.

1948. gada 22. maijā Veroniku arestēja pirms vidusskolas beigu eksāmeniem (par darbošanos jauniešu pretpadomju pretošanās kustībā), gandrīz gadu viņa pavadīja Rēzeknes cietumā. Pēc tam par  nacionālo partizānu atbalstīšanu sevišķā apspriede (troika) piesprieda 10 gadus stingrā režīma nometnē bez tiesībām atgriezties Latvijā. No Noriļskas lēģera pēc deviņiem gadiem (1957. gada 7. janvārī) viņa tomēr atgriezās dzimtenē.

Janīna Kursīte Veronikas Tenčas- Goldmanes grāmatas “Vējos izkaisītie” ievadvārdos rakstīja: “Kapa pieminekļus tradicionāli liek no akmeņiem – mūžīgai piemiņai. Veronikas Tenčas-Goldmanes skaudrais atmiņu stāsts ir nemateriāla veida piemiņas zīme, bet tāpēc ne mazāk nozīmīga. Tie ir vārdi, kas nomierinoši un izlīdzinoši nogulstas pār purvos un mežos apraktajiem, kas ticēja Latvijai. Tie ir vārdi, kas pārklāj aizgājušu gadu notikumus, cilvēkus, izceļot viņus no aizmirstības.”

Varam būt pateicīgi Veronikas kundzei par to, ka savos literārajos darbos, atmiņās viņa vēstīja par pārdzīvoto izsūtījuma gados. Tāpēc arī pasākumā izskanēja viņas Sibīrijas laika atmiņas publikācijās “Ziemeļblāzmas apmirdzēta, mežazosu piekliegta” laikrakstā “Literatūra un māksla”, kā arī pārdzīvojumos radies dzejolis “Veltījums Noriļskas gulaga biedriem – dzīvajiem un mirušajiem”.

Kas palīdzējis izturēt badu, aukstumu un smago darbu? Veronika rakstīja: “Kā tādos apstākļos dzīvojām? Cilvēka izturības spēks ir neierobežots, ja vien viņš nezaudē ticību Dievam, Dzimtenes mīlestību un cerību, ka tā reiz atdzims, un nepārtrauc to sev atgādināt ar patriotiskām dziesmām. Kad vējš no Arktikas atnesa vairāk nekā 50 grādu salu, tad darbā mūs neveda, jo mūs apsargāja astoņpadsmitgadīgi karavīri un gadījās, ka viņi neizturēja lielo salu, pat divos kažokos ģērbti. Tad mēs pulcējāmies kopā un dziedājām par Dzimteni, Daugavu, tēva mājām u.c.”    

Tikšanās tika rīkota, lai palīdzētu izsāpēt sāpi mūsu līdzcilvēkiem, kuri piedzima izsūtījumā, lai pieminētu represijās un izsūtījumā cietušos un tos, kuri ir Aizsaulē un atdusas mūža miegā Sibīrijas plašumos…

Paldies Sibīrijas bērniem – Marijai Podniekai, Jānim Koroļonokam! Paldies, ka esat kopā ar mums domās un atmiņās. Veselību un spēku Jums!

Paldies Skaidrītei Svikšai par aktuālajiem komentāriem un dalīšanos atmiņās un pārdomās par Veronikas Tenčas-Goldmanes atstātā mantojuma svarīgumu ikvienam, bet primāri jau mums, maltiešiem.

Paldies par sadarbību un atbalstu Maltas bibliotēkas kolektīvam - vadītājai Antoņinai Krūzai, bibliotekārei Oļesjai Šļahtai. Paldies Maltas mūzikas skolai (direktors Normunds Štekels) par sarūpēto muzikālo noskaņu tās audzēkņu Selīnas un Sintijas Svikšu izpildījumā, kā arī pateicība par muzikālo pavadījumu abu meiteņu skolotājam, koncertmeistaram Jurim Dervanovam. Pasākuma noformējumā tika izmantota Līgas Tulinskas austā un muzejam uzdāvinātā sega “Izsūtījums”, Jāņa Koroļonoka koferis no izsūtījuma laika un V.Tenčas-Goldmanes grāmatas.

Cilvēks var nosirmot no pārdzīvojumiem, bet, vai tauta var kļūt trula no sāpēm vai arī… no vienaldzības? Mūsdienu sabiedrību nedrīkst pārklāt aizmirstības plīvurs. Šī doma visvairāk sāpina tos cilvēkus, kuri paši  vai viņu tuvinieki izgājuši cauri šīm šausmām.

Ir pasākuma pēcgarša ar sajūtu, ka kaut kas ar mums nenotiek tā kā vajadzētu. Ir kaut kāda kopēja tendence, ka mēs esam sākuši nocietināties, ka kaut kur ir izplēnējusi žēlsirdība, līdzjūtība. Ir sajūta, ka dzīvojam kā strausi ar galvu smiltīs: ja tas nenotiek ar mani, tad tas mani neskar.

Aizmirstībai var būt liela cena. Par to liecina notikumi Ukrainā, kuri netieši atgādina, ka ienaidnieks ir reāls un tikpat draudīgs, necilvēcīgs, bīstams un neaprēķināms. Tieši tāpēc jāuztur dzīva piemiņa par tiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kuri nevainīgi tika tiesāti, kuru dzīves tika iznīcinātas vai salauztas. Atcerēties un neaizmirst.

Silvija Pīgožne, Maltas vēstures muzeja vadītāja