LT Stable - шаблон joomla Книги

Pagasta vēsture

Maltas ciema un pagasta vēsturiskā attīstība

Senākas liecības par Maltas pagasta apdzīvotību datējamas ar vēlā neolīta laikmetu (ap 2300.-1500. g. pr. Kr.). Par to liecina 1961. gadā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja veiktie 1961. g. arheoloģiskie izrakumi Maltas upes kreisajā krastā pie Leimaniškiem. Leimanišķu apmetnē atklātas vienas no nedaudzajām arheoloģiski pētītajām neolīta dzīvojamo ēku paliekām Latvijā. Apmetne bijusi bagāta ar atradumiem. Kultūras slānī atrastas 124 senlietas: harpūnas, bultu gali, naži, putnu veidojumi no kaula, zobiņu-bedrīšu ornamentiem rotāti trauku fragmenti, dzintars utt.. Neolīta beigās  - ap 1800. g. - somu cilšu apdzīvotajās teritorijās pamazām ienāca baltu senči.

Liecības par latgaļu sentautu Maltas pagastā ir Škrabu un Gineviču senkapi. Apbedījumos, kas datēti ar 10. gs., atrastas tā dēvētās karavīra aproces - masīvas, platas bronzas aproces, turklāt Gineviču senkapos viena šāda aproce atrasta bērna kapā.

Pilskalni Maltas pagastā nav arheoloģiski pētīti. Senākais no tiem-Leimanišķu Baterijas kalns datējams ar 1. g. tk. pr. Kr.otro pusi - 2. g. tk. sākumu. Te atrastas bezripas keramikas gludās māla lauskas. Leimanišķu pilskalns (Barsuku alas) atrodas pie Leimanišķiem, ~3 km uz DA no Maltas ciema. Pilskalns nav datēts. Lopatišķu Karņecka kalns-pilskalns atrodas Černostes ezera DA galā, un datējams ar m. ē. 1. g.tk. Pilskalna pakājē atrasta bronzas stopsakta.

Neizteiktais kultūrslānis pilskalnos liecina, ka tie kā patvēruma vieta izmantoti īslaicīgi, briesmu gadījumos. Domājams, ka dzelzs laikmetā galvenokārt apdzīvotas nenocietinātas apmetnes-ciemi, ko apdzīvoja viena dzimta.

Kopš 13. gs. beigām Maltas pagasta teritorija ietilpa Livonijas bruņinieku ordeņa valsts Rēzeknes fogtejā (pilsnovads). Cauri tagadējai pagasta teritorijai, aptuveni pa vēlāko Pēterburgas-Varšavas šoseju, veda lielceļš, kas savienoja Livonijas bruņinieku ordeņa Rēzeknes un Dinaburgas  (Daugavpils) pilis. Dokumenti, kas sniedz senākas rakstiskās liecības par tagadējo Maltas pagastu, ir tapuši 16. gs. sākumā - laikā, kad ordeņa mestrs Volters no Pletenbergas izlēņoja dienesta valdījumā zemes un zemniekus no ordeņa tiešā pārvaldījumā esošām teritorijām.

1582. gada lustrācijas (muižu valdījuma tiesību pārbaude) dokuments ir senākais, kurā minēta Maltas upe un Maltas vietvārds. Dokumentā karaļa revizori apstiprināja Melhiora Rika īpašumtiesības uz Raincas muižiņu ( Maltas, vēlāk Silmalas, pirmsākumi).

No 1562.-1772. g. pēc Livonijas konfederācijas pašlikvidēšanās Latgale iekļāvās Polijas-Lietuvas valstī. Sākotnēji Poļu Livonija tika dēvēta par Pārdaugavas hercogisti, bet 1629. g. pēc zviedru iekaroto Vidzemes un Dienvidigaunijas atdalīšanas tagadējā Latgales teritorija tika pārveidota par Polijas- Lietuvas administratīvo apgabalu Inflantijas vojevodisti. Tā dēvētajiem “ poļu laikiem” ir raksturīgs muižnieku saimnieciskās un politiskās varas pieaugums, visu iedzīvotāju rekatolizācija, kā arī jaunu etnisko grupu - poļu, krievu, baltkrievu - ienākšana un apmešanās uz dzīvi Latgalē, tostarp arī vēlākajā Maltas pagastā. Privāto muižu zemnieki tiesiskā un saimnieciskā ziņā bija pilnīgi atkarīgi no muižniekiem, kā arī piesaistīti konkrētai muižai kā tās kustamā inventāra sastāvdaļa.

No 1772.-1917. g. Inflantija tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā. Neilgu laiku pēc Inflantijas iekļaušanas Krievijas impērijā bijusī Rēzeknes stārastija atradās Pleskavas guberņas sastāvā, bet tad tika iekļauta Vitebskas guberņā.

1772. g. dvēseļu revīzijā ierakstīti Prezmas muižas iedzīvotāji. Rozentovas, Maltas un Antonopoles muižas dokumentā nav minētas. Daļa no revīzijā ierakstītajiem Prezmas muižai piederošajiem ciemiem atradušies tagadējā Maltas pagasta teritorijā un 1784. g. piederējuši Rozentovas muižai, kas norāda uz to, ka Rozentovas muiža 1772. g., iespējams, vēl nebija atdalīta no Prezmas muižas.

1784. g. ģenerālmērīšanas aprakstos minētas Maltas, Gorikolna un Zamostjes muižas , kuru īpašnieki bija Osips Bogdanovs, un Antonijs un Voitehs,  Adama dēli Riki.

1868. g. dokumentos minēts Antonopoles miestiņš, pēc tam šis nosaukums izzuda un parādījās Iserovkas nosaukums. Vēlāk Antonopole saukta par Jauno Zamostji. 1906. g. Iserovkas miestiņš (saukts arī Antonopole, Jaunā Zamostje) atradās Rozentovas pagastā. Privātais miests piederēja pareizticīgajai muižniecei Marijai Nikoļskai.

Ap 1869. gadu Antonopoles muižas īpašnieki bija Zīgera-Korna mantinieki. Garikolna muižas īpašniece bija Monika Oskerko.

 Ap 1879. g. Rozentovas apkārtnes mazās muižas dēvētas par bijušajām Prezmas muižas folvarkām jeb pusmuižām, kas šinī laikā izveidojās par pastāvīgām muižām:

Garikolni (īpašniece Marija Oskerko),

Antonopole (īpašnieki Korni),

Zamostje (īpašnieki Korni),

Rozentova (īpašnieks Ignācijs Bogomoļecs),

Speļi (īpašnieks Henrihs Dlužņevskis),

Dlužņeva (īpašnieks Julians Dlužņevskis).

Visas muižas piederēja Rozentovas draudzei.

Maltas pagasta teritorija uz 1880. gadu ietilpa Rēzeknes apriņķī, un liela daļa pašreizējās teritorijas uz to laiku ietilpa Rozentovas pagastā.

1897. g. Gorikolna muiža piederēja Adelei Bogomoļecai, bet 1914. gadā - muižniekiem brāļiem Bogomoļeciem. 1897. g. tautas skaitīšanas dokumenti liecina, ka Adelei Bogomoļecai piederēja arī Griščatu muiža, Pīgožņu ciemats piederēja muižniekam fon Zīgeram-Kornam, Zamostjes muiža  piederēja Rīgas tirgoņa Ratamana mantiniekiem. 1914. g. muiža, kas atradās pie Pēterburgas šosejas, piederēja namniekiem Aleksandram un Adalbertam Rotiem.

1901. g. Zīgers - Korns lūdz atļaut ierīkot lopkautuvi Kornopoles muižā pie Antonopoles stacijas.

1914. g. minēta ķieģeļu rūpnīca pie Bondaru sādžas un ūdensdzirnavas Grumudņu sādžā.

Kopš 1917. g. beigām Rozentovas pagasta teritorija atradās lielinieku jeb boļševiku armijas rokās. 1920. g. sākumā sākās Latvijas Republikas armijas, poļu armijas un vācbaltiešu landesvēra militārās operācijas ar mērķi ieņemt Rēzekni. 17. janvārī landesvērs izdarīja strauju uzbrukumu Antonopoles stacijai. Tanī pašā dienā landesvēra labais spārns ieņēma Rozentovas muižu. Iespējams, šo cīņu laikā tika nopostīta Rozentovas muižas kungu māja. Rēzeknes pulka pastiprināšanai 20. janvārī uz Antonopoli nosūtīja 3. Jelgavas kājnieku pulka izlūku bataljonu. Saskaņotas darbības rezultātā Rēzekne tika ieņemta 21. janvārī.

Viena no pirmajām reformām, ko īstenoja Latvijas Republikas valdība, bija agrārā reforma. Valsts un privāto muižu zemes tika ieskaitītas valsts zemju fondā, to kādreizējiem īpašniekiem atstāta neatsavināmā daļa 50-100 ha apjomā. Borovajas sādžai tika piešķirta papildus zeme no valsts zemes fonda, kas veicināja  apdzīvoto vietu attīstību.

1925. g. draudzē nokrustīja 146 bērnus, bet nebija reģistrēta neviena apbedīšana.

1925. g. Antonopoles dzelzceļa stacijas priekšnieks bija Jānis Krieviņš, palīgs Ļevs Miklasevičs, kuri dzīvoja Antonopoles stacijā. Stacijā dzīvoja arī dzelzceļa ceļu meistars Jezups Kilučniks. Liels uzņēmums bija Dzelzceļa virsvaldes materiālās apgādes Antonopoles kokzāģētava, kurā bija nodarbināti 87 strādnieki. 1926. g. Antonopoles staciju pārdēvēja par Maltas staciju. 1935. g. Antonopoles pasta un telegrāfa kantoris atradās Borovajā, 4 km no pagasta nama. 1940. g. pasta un telegrāfa kantoris atradās Maltas dzelzceļa stacijā.

1925. g. Maltas policijas iecirknis darbojās Rozentovas muižā, bet 1940. g. Rēzeknes apriņķa IV policijas iecirknis jau atradās Maltas ciemā.

Sākotnēji aizsargu nodaļas tika veidotas pašaizsardzības un kārtības uzturēšanas nolūkos. Rēzeknes apriņķa pagastos aizsargu nodaļas savu darbību uzsāka pēc 1920. g. janvāra, kad visa apriņķa teritorija bija atbrīvota no lieliniekiem.

Rozentovas pagastā aizsargu nodaļu nodibināja 1920. g. 20. maijā. Tās pirmajā sastāvā bija 126 vīri.  Par nodaļas priekšnieku tika ievēlēts A. Jevsejevs.

1936. g. novembrī presē ziņots, ka Maltas pagastā uzsākta lepna aizsargu nama celtniecība. 1939. g. uzcelts, bet pēckara gados nedaudz pārveidots un remontēts.

Rozentova

Maltas ciema vēsturiskie pirmsākumi saistās ar Rozentovu.  Polijas Karalistes un citu slāvu zemju vārdnīcā (IX sējums, lpp. 633) ir teikts: “Vissenākās ziņas par Rozentovu atrodamas XVI gs., kad Rozentova piederēja Pressmen (Prezmas) un Laedschen zemes īpašumiem, ko dibināja 1507. gadā kā bruņinieku de Overlakerciemu ar mantojuma tiesībām, kas 1554. gada 2. jūnijā mestra Henryka Galena laikā pāriet Wawrzyncam (Laurencijam) Brinkam, kurš bija saradojies ar Overlakeru dzimtu, tad vēlāk Bergiem, Grothussiem un Borchiem. Pēdējie 1714. gadā pārdod Rozentovu līdz ar Prezmu Janam Soltanam (Janam Soltānam). 1766. gadā Piotr Soltan (Pjotrs Peresvet-Soltāns) pārdod divas Prezmas muižas foļvarkas - Rozentovu un Czerniawsku(Černoste) Dinaburgas ( Daugavpils) provinces tiesu priekšsēdētājam Antonijam Juzefam fon Felkerzāmam, no kura mantiniekiem šie īpašumi ar mantojuma tiesībām pārgāja Bogomoleciem. Pirmās drošās ziņas par Rozentovu kā patstāvīgu muižu un Felkerzāmu kā tās īpašnieku ir 1784. g. ģenerālmērīšanas akti. Iespējama arī muižas pirkuma maksas ilgstoša maksāšana, kas noslēgusies īsi pirms 1784. g. 1784. gadā ģenerālmērīšanas laikā Rozentovas muižā ir 23 ciemi (kopā 76 sētas, ko apdzīvo 289 vīrieši, 261 sieviete, 3936 desetīnas un 1913 sāženi zemes). Zemnieki kungam apstrādāja 200 desetīnas zemes. Līdzās lauksaimniecībai vīrieši nodarbojās ar dravniecību, bet sievietes ar aušanu.

Nosaukums “Rozentova” cēlies no vietējās senās apmetnes, kas atradās mūsdienu  Rozentovas vietā, kuras iedzīvotājs latviešu valodā saucās – Rezen (?). Vēlāk uz īsu laiku jaundibināto muižu pārdēvēja par Wladyslawowu,pēc tam atgrieza pirmatnēju nosaukumu un muižu nosauca par Rozentowo (Rozentova).“

R. Kaminskas un A. Bisteres grāmatā “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Rēzeknes pilsētā un rajonā’’ ir sniegta informācija, ka Antonija Felkerzāma rokās Rozentovas folverks nonāk 1776. gadā. Toties “Polijas Karalistes un citu zemju vārdnīcā’’ ir teikts, ka Pjotrs Soltāns Rozentovu un Černosti pārdod Dinaburgas tiesu priekšsēdētājam Antonijam Juzefam fon Felkerzāmam 1766. gadā. Pastāv divi dažādi apgalvojumi arī par baznīcas celtniecības laiku. Atsaucoties uz “Polijas Karalistes un citu slāvu zemju vārdnīcā’’ un “Terra Mariana’’ minētajiem vēsturiskajiem faktiem, Antonijs Felkerzāms 1770. gadā nodibina baznīcu Sv. Krusta paaugstināšanas godam. R. Kaminskas un A. Bisteres  grāmatā “ Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Rēzeknes pilsētā un rajonā” ir teikts: “A. Felkerzāms minēts kā Rozentovas koka baznīcas cēlājs 1780. vai 1782. gadā. 1855. gadā draudzes arhīvā atzīmētas metrikas, sākot ar 1760. gadu, atsevišķa Rozentovas draudze gan nodalīta tikai 1801. gadā”). Arturs Krūmiņš - ievērojams latviešu arhitekts un arhitektūras vēsturnieks, zinātnieks, pedagogs un literāts, monogrāfijā “Latgales koka baznīcas Romas katoļu draudzēs 18. gadsimtā” atzīmē: ”Koka baznīcu cēlis Antonijs Felkerzāms 1780. gadā vai 1782. gadā.” Vēsturnieks Agris Dzenisuzskata, ka Rozentovas baznīca celta  1780. gadā, jo 1772. g. dvēseļu revīzijā nav minēta nedz Rozentovas baznīca, nedz muiža, kaut gan citas muižas un baznīcas dokumentā ir minētas. Baznīcas celšana varēja notikt pēc muižas izveidošanas.

Antonijs Juzefs fon Felkerzāms apprecēja Ksaveriju fon Veisenhofu. Bez Rozentovas un Antonopoles muižām Rēzeknes apriņķī Antonijam Juzefam piederēja arī Kameņecas (tagadējā Jaunaglona) un Bērzgales muižas Daugavpils apriņķī, Aglonas tuvumā. Antonijs Juzefs mira Kameņecas muižā. Laulībā ar Ksaveriju viņiem piedzima vairākas meitas. Meita Terēzija apprecēja Romualdu Bogomoļecu, kurš no sievastēva mantoja Rozentovas muižu. Ar Romualdu aizsākās jauna Rozentovas īpašnieku līnija, kas turpinājās līdz muižas nacionalizēšanai 1921. gadā. Meita Doroteja apprecēja poļu muižnieku Stanislavu Bogomoļecu, Franciska – Ksaveriju Šadurski, bet Rozālija – attālu radinieku Antonu fon Felkerzāmu no Elejas muižas.

Rozentovu mantoja Romualda un Terēzijas dēls Ignācijs Ksaverijs Bogomoļecs. Pēcnācēju nebija, tāpēc pēc viņa nāves Rozentovu mantoja viņa jaunākais brālis Antonijs Pjotrs Mihals Bogomoļecs. Viņa īpašumā atradās Antonopoles muiža. A. Bogomoļecs bija precējies ar Krievijā dzīvojoša franču tirgotāja meitu Žozefīni Adeli Deprē. Viņa dzimusi Maskavā, bija ievērojama kapitāla un vairāku namu īpašniece Pēterburgā un Parīzē. Pēc vīra nāves  Adele Bogomoļeca palika dzīvot Rozentovā, un 1874. g. piepirka klāt Gorikolnu muižu, kas agrāk piederēja Oskerko dzimtai. 1880. g. 7. jūnijā muižniece Adele Bogomoļeca saņem atļauju par kroga atvēršanu Rozentovā un sīktirdzniecības uzsākšanu. Solomenkas krogs piederēja Filipam Bogomoļecam. 1897. g. tautas skaitīšanas dokumenti liecina, ka Adelei Filipa meitai Bogomoļecai piederēja arī Griščatu muiža un Vertukšņu mežsarga māja.Viņa nemīlēja lauku dzīvi, tāpēc pārcēlās uz Parīzi. Vecākais dēls, saņēmis mantojuma daļu skaidrā naudā, pazuda. Rozentova nonāca jaunākā brāļa Filipa īpašumā. 1896. g. viņš salaulājās ar Karolīnu Senkeviču, 1830. g. Polijas sacelšanās dalībnieka un Polijas Bibliotēkas līdzdibinātāja Karola mazmeitu, bankas Credit Financier direktora Artūra meitu. Rozentova kopā ar Černostes un Gorikolna muižiņām aptvēra 4000 desetīnu zemes. Īpašumi tika sadalīti starp brāļiem Filipu un Mihalu, tomēr tos pārvaldīja vecākais brālis. Viņi arī bija pēdējie muižas īpašnieki.

Muižnieku Bogomoļecu laikā Rozentovas muižā galvenā nodarbošanās saimniecībā bija piena lopkopība un piena produktu ražošana. Brāļi Bogomoļeci ienākumus guva, realizējot Rozentovas muižā ierīkotajā pienotavā saražoto produkciju. Pirms pienotavas ierīkošanas Gorikolna muižā darbojās cits Bogomoļeca rūpniecības uzņēmums - linu pārstrādes fabrika. Pienotava aizsākās ar muižnieka Filipa Mihaila d. Bogomoļeca 1897. g. 17. oktobra lūgumu Vitebskas guberņas valdei par piena sildīšanas un piena izstrādājumu ražošanas ar diviem tvaika katliem ierīkošanu Rozentovas muižā. Bogomoļecam liellopu fermas bija Špeļos, Garkalnos, Bičkos, Černostē. Muižniekam bija ap 300 tīro Holandes šķirnes govju. Rozentovas pienotavā lielā sortimentā tika ražoti piena produkti: sterilizēts piens, saldais krējums, sviests, siers. Muižā atradās siernīca, kur tika izgatavoti slavenie un  garšīgie dažādu šķirņu sieri, pazīstami ar patentēto nosaukumu “Rozentovo”. Firmas “Rozentovo” kvalitāte tika daudzināta visā pasaulē. Londonā 1903. g. par augstvērtīgu produkciju tika piešķirta Zelta medaļa. Balvas tika saņemtas arī Sanktpēterburgā, Varšavā, Dvinskā. Rozentova fabrikas produkciju realizēja Čičkina tirdzniecības firma. Pienu pildīja pudelēs – ar gumijas un porcelāna aizbāzni, un puse šādas piena pudeles maksāja 23 kapeikas. Salīdzināšanai: ravēšanas darbos pie Bogomoļeciem varēja nopelnīt 12 kapeikas dienā, sievietes pelnīja 20–25 kapeikas, vīriešu darbu vērtēja ar 30–35 kapeikām. Retajam izdevās saņemt 50 kapeikas.

Izglītība

Latgales tautskolas ar trīsgadīgu mācību kursu atradās Tautas izglītības ministrijas pakļautībā. Tās kopīgi uzturēja pagasta pašvaldība un valsts. Mācības notika krievu valodā, arī ticības mācība.

Pēc Latgales apriņķa tautskolu revidenta 1873./74. mācību gada ziņām, Rozentovas tautskola   dibināta 1873. gadā, atradās pagasta namā. Skolā mācījās 30 zēni. Tās uzturēšanai valsts deva 25 rbļ., bet pagasts - 150 rbļ. gadā.

No Rēzeknes apriņķa lauku ārsta F. Dellera 1879. g. ziņoja, ka Rozentovas tautskola atradās divās ēkās. Skolas ēkas celtas no koka, uz akmeņu pamatiem, ar salmu jumtiem. Skolnieku skaits: 45-50, 10-17 gadus veci zēni. Mācības skolā sākās oktobra pirmajās dienās, beidzās aprīļa otrajā pusē. No 1873. g. skolēniem bija kopgalds par brīvu, bet kopš 1879. g. ar pagasta valdes lēmumu pārtika jāsagādā skolēniem pašiem.

1882./83. m. g. Rozentovas tautskolas skolotājs bija V. Brusenko (Vasilijs Bruseņenovs), izglītību ieguvis Polockas skolotāju seminārā. Raksturots kā labs, cienīgs skolotājs. Ticības mācību pasniedza  Piotrovskis (J. Gervinskis).

1887. g. tautskolas uzturēšanai no valsts kases piešķīra 25 rbļ., no pagasta - 327, 50 rbļ gadā. Skolā mācījās 32 zēni un 1 meitene. Skolotājs Vasilijs Bruseņenovs. Katoļu mācības skolotājs bija Antonijs Kvašēvics.

Pēc 1897. g. ziņām Rozentovas tautskola atradās uz muižnieku Soltanu zemes. Pie skolas piederēja 2 dzīvojamās ēkas no koka, ar salmu jumtiem. Tajās dzīvoja Josifs Rubeņa, 20 gadus vecs tautskolas skolotājs, un Anna Strode, virēja no Višķeru sādžas.

1901. g. Rozentovas tautskolas skolotājs bija Josifs Rubeņa, baltkrievs, beidzis Panevežas skolotāju semināru. Ticības mācību pasniedza Rozentovas priesteris, ksendzs Kazimirs Dovgjalovičs.

1910. g. skola tika pārdēvēta par 6-klasīgo pamatskolu. Tajā strādāja 2 skolotāji. Borovajā, tagad Maltas ciemā, skola ar krievu mācību valodu tika atvērta 1912. gadā.

Latvijā 1920. gadā noteica bezmaksas obligāto izglītību bērniem no 6 līdz 16 gadiem.

Latviešu skolas pirmsākumi Maltā  meklējami 1920. gadā, kad toreiz, vēl Rozentovas pagastā tika izveidota Vertuķšnes - Rozentovas pamatskola. Mācības notika latviešu un krievu valodās. Tajā mācījās 70 latviešu un 46 krievu bērni. Skolas  pārzine bija S. Valiniece.

1922. g. skolu sadalīja divās skolās: Rozentovas latviešu un Vertukšnes krievu pamatskolā. Rozentovas pamatskolā par pārzini iecēla šīs skolas skolotāju V. Miceķeviču. Otrs skolotājs bija Rozentovas draudzes prāvests Daugialovičs.

Klases bija apvienotas. Mācības notika arī latgaliski. Skolēnu skaits pamazām auga. Skolēnu skaits Maltā 1922. gadā bija 116 skolēni, 1927. gadā  - 180 skolēni.

Maltas pagastā 1935. g. bija šādas pamatskolas: Ziedukalna 6 klašu pamatskola (pārzinis Antons Valinieks), Maltas 6 klašu pamatskola (pārzinis Pēteris Jozāns), Ezergala krievu 6 klašu pamatskola (pārzinis Boriss Magers), Zosnas 6 klašu pamatskola (pārzinis Ādams Vorkaļs), Prezmas 4 klašu pamatskola (pārzine Antoņina Vucāne),  Mieškanu 4 klašu pamatskola (pārzine Zuzanna Leite),  Druvmalas krievu 6 klašu pamatskola (pārzinis Jānis zaicevs), Purvmalas latviešu 4 klašu pamatskola (pārzine Tekla Sviridenko), Laizānu latviešu-krievu 4 klašu pamatskola (pārzinis Bertolds Ozols), Antonopoles  ebreju 6 klašu pamatskola (pārzine Marija Saltupers), Mucinieku 4 klašu pamatskola (pārzine Alvīne Suharčevska, Višķeru krievu 4 klašu pamatskola (pārzine Elizabete Konstantinova, Silmalas 4 klašu pamatskola (pārzine Lilija Šmite), Laizānu kurlmēmo skola (pārzinis Aleksandrs Pols).

1935. g. Rozentovas 4-klasīgo pamatskolu pārdēvēja par Maltas 6-klasīgo pamatskolu. 1938. g. skolu paplašināja, to pārceļot uz slimnīcas ēku. Maltas 6-klasīgās pamatskolas pirmais izlaidums bija 1936./1937. mācību gadā.

Nesadalītajā Rozentovas pagastā atradās pirmā kulmēmo bērnu speciālā skola Latgalē -Dlužņevas  muižā (Laizānos, vēlāk Lūznavā). Skolas organizēšana sākās 1923. g. 1. septembrī, bet iesvētīja tikai 1937. g. 14. novembrī.

K. Ulmaņa režīma laikā valdība sevišķi atbalstīja mazpulku organizāciju. 1937. g. Maltas pagasta pašvaldība  Maltas mazpulkam dāvināja karogu. 1938. g. augustā Rozentovā notika Rēzeknes novada Maltas rajona pirmā mazpulku vasaras nometne.

Līdz 1940. gadam pastāvēja arī bērnu un jauniešu organizācija skauti. 1937. g. 27. jūnijā  Maltas mežā atklāja Latgales vidienes apgabala skautu lielo nometni.

1940. gads ienesa dziļas pārmaiņas valsts politiskajā dzīvē, kas skāra mācību un audzināšanas darbu. Padomju valdība pasludināja vispārējo un obligāto izglītību.

1940. gada rudenī Maltas pamatskolā nodibināja komjaunatnes organizāciju.

1940. g. skola kļuva par Maltas 7-gadīgo skolu. Tajā bija 8 skolotāji, direktors bija J. Strautmanis.

1940. g. 87 gadu vecumā mira viena no pirmajām izglītības veicinātājām - Maltas pagasta Astiķu ciema Tjarvu māju iedzīvotāja Zuzanna Tjarve. Savā mūžā viņa bija iemācījusi lasīt ap 1000 bērnu, kuriem nav bijusi iespēja apmeklēt skolu.

Maltas latviešu vidusskolas veidošanās sākās 1944./45. mācību gadā, kad Maltas 7-gadīgajā skolā atvēra 8. klasi. Šajā gadā skolā mācījās 289 skolēni.

Laika posmā no 1944. līdz  1964. gadam vispārējās izglītības sistēma Latvijā tika pārveidota pēc padomju valsts parauga, padomju izglītības sistēmas galvenais skolu uzdevums bija veidot jaunu padomju cilvēku-komunisma cēlāju, bet pionieru un  komjauniešu organizāciju uzdevums bija audzināt jaunatni ”komunisma garā” un ieaudzināt  bērnos un jauniešos padomju kolektīvismu.

Sovjetizācija bija saistīta ar rusifikāciju, latviešu skolās krievu valoda bija obligāta.

1946.-1947. mācību gadā skolas direktors P. Martināns. Skolā bija 13 komplekti. Skolai tika piešķirta māja, kur atradās ambulance un vetpunkts.

1948.-1949. gadā notika Maltas vidusskolas pirmais izlaidums. Tajā laikā skolā mācījās 514 skolēni.

1950. g. (tiek nodibināts Maltas rajons ar centru Maltas ciematā) atver Ezergales krievu vidusskolu, Maltas vidusskolu sāk dēvēt par Maltas latviešu vidusskolu.

Sākot ar 1950.-1951. mācību gadu, skolotāju saimi vadīt sāka direktore L. Strode un mācību daļas vadītāja M. Pauliņa. Šinī mācību gadā skolā mācās 395 skolēni.

1953. g. tiek uzbūvēta jauna vidusskolas ēka. 1953.-1954. mācību gadā skolā mācījās 367 skolēni. 1954.-1955. mācību gadā skola sāk darbu ar 413 skolēniem.

1962.-1963. mācību gadu abas skolas - Maltas 1. vidusskola un Maltas 2. vidusskola, tika apvienotas vienā - ar nosaukumu Maltas vidusskola. Maltas ciematā vēl pastāvēja divas skolas: Maltas internātskola, kuru atvēra 1960. gadā un tajā mācījās 350 skolēnu, un Rozentovas palīgskola-internāts, kuru atvēra 1961. gadā.

Maltas vidusskolas skolēnu ražošanas brigādi nodibināja  1962.-1963. mācību gadā, kā arī skolā darbojās slēpošanas, vieglatlētikas, basketbola, volejbola, šaha, dambretes sekcijas.

1967./1968.mācību gadā Maltas vidusskolā bija 655 skolēni. Skolā strādāja 51 skolotājs. Skolas direktore L. Matvejeva, direktora vietnieks audzināšanas darbā A. Vasiļjevs, direktora vietnieks mācību darbā V. Kancāns.

1970. gadā nodibinājās Internacionālās draudzības klubs (IDK) “Sarkanā neļķe”.

Ar 1971.-1972. mācību gadu notika izmaiņas skolotāju sastāvā. 11. klases skolēni bija izplatījuši skrejlapas, kuru saturā atspoguļojās satraukums par to, ka skolā ļoti maz tiek lietota latviešu valoda. Skolēni, kuri iesaistījās šinī pasākumā, tika izslēgti no skolas, bet direktore  L.Matvejeva atlaista no darba. Par skolas direktoru kļuva J. Rupainis, par audzināšanas darba organizatoru S. Kairišs.

Laikā no 1973. g. skolā darbojās novadpētniecības sektors “Meklējumi-163”, kuru vadīja skolotāja V. Tjarve. Sektora darba galvenais virziens bija Garkalnu kaujas vēstures pētīšana.

Skolā pastāvēja “Timura” kustība, kas paredzēja palīdzību, piemēram, sakraut malku  pensionētiem skolotājiem.

1974./1975. m. g. skolā ieviesta auto apmācība.

1982.-1983. mācību gadā skolā tika sarīkotas mācību priekšmetu nedēļas.

1986.-1987. mācību gadā pie skolas ierīkoja spēļu laukumu.

Pirmo reizi skolā tika dibinātas trīs “Lotos’’ vienības - skolēnu ražošanas brigādes darbam lauksaimniecībā.

1990.-1991. mācību gadā skolēnu skaits skolā - 472. Krievu plūsmas 1.-4. kl. tiek pievienotas internātskolai, topošajai Maltas 2. vidusskolai.

Miertiesneša iecirknis

1887. g. Rēzeknes apgabala miertiesnešu 6. iecirknī ietilpa Tiskādu, Silajāņu, Rozentovas, Kaunatas, Vaivadu, Andrupenes un Rēzeknes muižas pagasti. Tiesas kamera atradās Rozentovas muižā.

Rozentovas slimnīca

Pēc literatūrā atrodamajām ziņām slimnīca Rozentovā slimnīca ar 10 gultām atvērta 1891. gadā. Tomēr ziņas par slimnīcas ierīkošanu sastopamas jau 1874.g. 4. jūlijā, kad Rozentovas pagasta valde noslēdza līgumu ar Prezmas iecirkņa Astiku sādžas zemnieku Staņislavu Osipovu par nopirktās slimnīcas ēkas iekšdarbu veikšanu un mēbeļu izgatavošanu.

A. Vīksnas (medicīnas zinātņu kandidāts, P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja līdzstrādnieks) darba pētījumā “ Medicīnas sākumi Rēzeknes novadā”  teikts:

“Maltā pirmais ārsts no 1888. gada bija Foma Titovičs, bet no 1894. līdz 1900. gadam Maltas lauku iecirkņa ārsts - Dāvids Matvejs, populārā enciklopēdiskā izdevuma “Lielais māju dakters’’(1909. g.) autors.

Nākamā slimnīca pagājušā gadsimta beigās tika nodibināta Maltā ar 10 vietām. Darbību tā pārtrauca divdesmitajos gados, un to atjaunoja tikai pēc Otrā pasaules kara.

Savukārt Maltas aptieku 1915. gadā nodibina aptiekāra palīgs Icka Rubenčiks.”

Kopā ar D. Matveju slimnīcā strādāja vecmāte Anna Visocka, lauku feldšeris Roberts Florenss, sargs Juris Paškāns un virēja Anna Stakovska.

Klāra Kondrova, kuras darba stāžs medicīnā ir 55 gadi,  ir veikusi savu pētījumu par medicīnas attīstības vēsturi šaipusē. Rakstā “Malta aizgōjušajā godusymtā” (“Tāvu zemes kalendars”, 2002. g.) viņa stāsta, ka tanī laikā Rozentovā bija savs ārsts un 5 slimnieku gultas. Upes otrā krastā sāka celt trīs mājas: ārstam, slimniekiem un pieņemšanai; vēlāk uzcēla infekcijas baraku. Visus muižas cilvēkus ārstēja par brīvu. Ap to laiku muižnieks Nikoļskis Saulikos atver pirmo aptieku. Glužnevā pastāvīgi strādā feldšeris Pauliņš. Sākoties 1905. g. nemieriem, Rozentovas slimnīcas telpās izvietoja stražnikus. Ārsts Fridmans pieņēma pacientus dzīvojamā mājā.  1925. g. vietējais ebrejs Zilbers atver aptieku, kas kalpo vēl šodien (saukta par “veco” aptieku).

1901. g. slimnīcā Rozentovas ciemā strādāja ārsts Aleksandrs Frīdmans, kurš bija beidzis Tērbatas universitāti, feldšeris Jāzeps Kurpnīks, vecmāte Aleksandra Spiridoviča.  Pirmais medpunkts, kurā pieņēma iedzīvotājus, radās 1914. g.. 1918. gada rudenī Rozentovā darbu sāka ārsts Ivans Sudzilovskis (1880.-1963.), akušere Luiza Šustere un feldšeris A. Starikovs.

Rozentova un Antonopole pēc Pirmā pasaules kara turpināja funkcionēt kā lauku medicīnas centrs. 1923. g. Rozentovā atradās slimnīca, bet Antonopolē praktizēja ārsts Ivans Sudzilovskis. 1924. gadā aptieka Antonopoles stacijā piederēja S. Zilberam. 1935. g. aptieka atradās Borovajā, 4 km no pagasta nama, tās īpašnieks bija Zāmuels Zilbers.

Slimnīca Rozentovā minēta arī 1925. g.. Slimnīca pastāvēja līdz 1936. gadam, kad telpās izmitinājās Rozentovas pamatskola, tad no 1944. g. līdz 1955. g. - Maltas 1. vidusskola, vēlāk palīgskola. Rozentovā paliek doktorāts ar ārsta dzīvokli un ambulances telpām. 1937. gadā darbu uzsāk Sarkanais Krusts, kas apkalpoja pagasta iedzīvotājus un tuvākās skolas. Veselības kopšanas punkta galvenā mērķauditorija bija bērni un grūtnieces.  Stacijas ielā Nr. 22 tiek atvērts bezmaksas potēšanas punkts bērniem, kurā strādāja medmāsa Tekla Novika no Brīžgoniem.

Vertukšnē 1939. sāk strādāt jauna akušere Jevgenija Magere. Dzemdības tika pieņemtas mājās. Medicīniskā palīdzība bija par maksu. Vienīgais transporta veids, kā nokļūt līdz pacientiem,- zirdziņš.

1944. g. Dr. Sudzilovskis nabagmājā un bijušajā poļu skolā izveido slimnīcu: sākumā ar 20, bet pēc tam - 50 gultām. 1951. g. Malta saņem  pirmo “ātrās palīdzības” mašīnu. Pēc diviem gadiem ierīkots rentgena kabinets. Pirmais rentgenologs bija A. Stepanovs. Pastāvot Maltas rajonam, uzcēla no 1958. g.-1960. g.  Maltas slimnīcu sākotnēji ar 75 gultām, bet ar laiku šis skaitlis mainījās. Sākoties centralizācijai, Maltas slimnīcā paliek terapijas nodaļa, no 1978.-1984. g.- neiroloģijas nodaļa un  1984.-1991. g. – starprajonu dermatoveneroloģiskā nodaļa, tad terapijas nodaļa, kurā ārstēja neiroloģijas pacientus, bet no 2000. g. 1. jūlija ierīkota sociālā aprūpe. Pašlaik Maltas slimnīcas ēkā atrodas Veselības un sociālās aprūpes centrs “Malta”, tāpat joprojām darbojas ģimenes ārstu prakses.

Krājaizdevumu sabiedrība

1911. gadā Rozentovas pagasts bija viens no lielākajiem apriņķī ar 1935 saimniekiem un vairākām muižām. Rozentovas pagastā darbojās krājaizdevumu sabiedrība, kurā bija 480 biedri, bilance bija 22075 rbļ (ieskaitot valsts pabalstu 8000 rbļ.).

Borovaja

Vēlākais pagasta centrs - Borovajas sādža sāka veidoties 1836. g. pēc Pēterburgas-Varšavas šosejas ierīkošanas, jo vairums ēku piederēja Satiksmes ministrijai. Šīs ēkas apdzīvoja šosejas un dzelzceļa remontstrādnieki, amatnieki. 1897. gadā sādžā atradās nami, kuros dzīvoja krievi, poļi un latvieši. Sādžā dzīvoja arī policijas ierēdņi.

Pasta ceļa ierīkošana veicināja saimniecisko uzplaukumu. Tanī laikā tika izveidota visa ceļa infrastruktūra. Pie šosejas Pēterburga- Varšava tika uzceltas sarga būdas un strādnieku kazarmas. 1914. g. Rozentovas pagastā atradās Pēterburgas-Varšavas šosejas 19. versts sarga būda, kurā dzīvoja 3 vīrieši un 5 sievietes. Šosejas 20. versts kazarma atradās blakus Borovajas sādžai, un tajā dzīvoja 2 vīrieši un 2 sievietes.

Līdz ar dzelzceļa izbūvi 1862. g. attīstījās rūpnieciskie un tirdzniecības sakari ar Rietumeiropu. Dzelzceļa posms Ostrova-Dinaburga tika atklāts 1860. g. 8. novembrī. Antonopoles stacija iekārtota līdz ar dzelzceļa izbūvi. 1926. g. Antonopoles stacija tika pārdēvēta par Maltas staciju. Dzelzceļa infrastruktūras uzturēšana vietējiem iedzīvotājiem sniedza pastāvīga darba un regulāras peļņas iespējas. 1914. g. ik pēc  vienas versts (1066,8 m vai 1,0668 km) pie dzelzceļa tika ierīkotas strādnieku un sargu būdas un kazarmas, kurās dzīvoja ievērojams dzelzceļa strādnieku skaits.

Veidojās jauna apdzīvota vieta – Borovaja (krievu: Боровая , no бор - sils), kas bija izdevīgā ģeogrāfiskā vietā – pie četru ceļu krustojuma un dzelzceļa.

1880. g. Rēzeknes namnieks Ivans Visockis saņem apliecību par Borovajas kroga atvēršanu. Borovajas krogs ar 2 dzīvojamām koka ēkām un salmu jumtiem 1897. g. piederēja Rīgas tirgoņa Ratamana mantiniekiem. Tajā dzīvoja sīkpreču tirgotājs Ābrams Bērs Medņickis, kura ģimenē bija  8 cilvēki. Viņa 17 gadus vecā meita Sore strādāja par šuvēju. Vēl krogā dzīvoja ebreju skroderis Peisaks Tulbovičs ar 5 cilvēku ģimeni.

Liels pieprasījums bija pēc vietējo  meistaru gatavotajiem ratiem un  ragavām. 1893. gadā Borovajā strādāja 26 ratnieki, 19 ādu miecētāji, 13 mucenieki, 11 kurpnieki, galdnieki, kalēji.

Par lokālu centru Borovajas sādžu un Rozentovas muižu izveidoja arī pārvaldes iestādes - policijas iecirknis un miertiesas iecirknis, kas tika izveidoti 19. gs. pēdējā ceturksnī. 1914. g. Policijas iecirknis atradās Rozentovas muižā, bet darbojās Borovajas sādžā, Antonopoles pasta nodaļā, Maltas miestiņā.

1914. g. Borovajas sādžā dzīvoja 143 vīrieši un 156 sievietes.

Īstenojot agrāro reformu, Borovajas sādžai tika piešķirta papildus zeme no valsts zemes fonda, kas veicināja  apdzīvoto vietu attīstību.

Par lielāku ciemu ar 715 iedzīvotājiem  Borovaja sāka veidoties ap 1923. gadu. Ciemā bija 139 mājas. Lepnākās bija Saltupera un Ruvina Veinštoka (miljonārs-tirgotājs) mūra mājas. Galvenā iedzīvotāju nodarbošanās bija amatniecība un tirdzniecība. Līdz 20. gs. 30. gadiem tirdzniecība Maltā atradās ebreju rokās (ap 40 tirgotavu).

1928. g.(1936. g.) Borovajas ciemu gandrīz pilnībā nopostīja ugunsgrēks.

Borovajai 1933. g. tika piešķirts biezi apdzīvotas  vietas (ciema) statuss.

1935. g. Borovaja atradās Maltas pagasta robežās, 3 km no pagasta nama, 1 km no Maltas dzelzceļa stacijas. Ciemā atradās 139 mājas. Iedzīvotāju kopskaits - 715, no tiem 325 vīrieši, 390 sievietes. Pēc etniskā sastāva: 298 latvieši, 150 krievi, 2 vācieši, 86 poļi, 176 ebreji, 3 - nezināmas tautības.

Malta (un) Silmala

Izpildot Saeimas 1924. gada 17. jūnija lēmumu, 1925. gada 1. septembrī Rēzeknes apriņķa Rozentovas pagasts tiek pārdēvēts par Maltas pagastu. Pagasta nosaukums aizgūts no netālās Rozentovas muižas, ar kuru nesaraujami saistīta Maltas vēsture. Pamatojoties uz 1936. gada 9. decembra "Likumu par apriņķu un pašvaldību administratīvām robežām, pašvaldību tiesību piešķiršanu ciemiem un par ciemu nosaukumiem" (Lik. kr.181), 1937. gada 2. jūlijā tiek izdots iekšlietu ministra V. Gulbja un Pašvaldību departamenta direktora v.i. G. Gauča rīkojums par Borovajas ciema pārdēvēšanu par Maltas ciemu un Maltas ciema - par Silmalas ciemu. “Latgales Vēstnesī” Nr.76 (09.07.1937.) sniegta informācija: “Ar iekšlietu ministra V.Gulbja  “Valdības Vēstnesī” Nr. 148 (07.07.1937) publicēto rīkojumu Borovaja ciems pārdēvēts par Maltas ciemu, bet Maltas ciems par Silmalas ciemu.”

Divdesmitajos gados pagastā pieauga tirdzniecības un ražošanas uzņēmumu skaits, turklāt iezīmējās četras apdzīvotas vietas, kurās tie koncentrējās: Borovajas ciems, Maltas ciems, Antonopoles stacija un Rozentova.

Trīsdesmitajos gados Maltas ciems kļuva slavens ar savu tirgu, kura nodevas pašvaldībai ienesa aptuveni 6000 Ls gadā.

Pēc 1935. gada Valsts statistikas datiem Rozentovas pagastā bija šādi rūpniecības uzņēmumi:   2 tvaika un 2 ūdens dzirnavas, 1 pienotava. Tirdzniecības uzņēmumi: 45 pārtikas preču tirgotavas,    1 sviesta tirgotava, 4 gaļas tirgotavas, 5 manufaktūras preču tirgotavas, 2 gatavu apģērbu tirgotavas,  3 vīna tirgotavas, 1 ādu tirgotava, 1 radio aparātu tirgotava, 3 frizētavas, 1 ragavu slieču tirgotava,     1 kiosks, 1 petrolejas tirgotava, riteņu un loku tirgotava, tējnīca, maiznīca, aptieka, bufete, sēklu tirgotava, kā arī šuvēju, galdnieku, kalēju un atslēdznieku darbnīcas.

1936. gadā Borovajā bija 139 mājas ar 715 iedzīvotājiem, vairāki desmiti tirgotavu, kas galvenokārt piederēja ebrejiem.Ievērojams bija iknedēļas tirgus. Malta bija lielākais ciems Rēzeknes apriņķī. Tajā bija Romas katoļu baznīca, pareizticīgo baznīca, vecticībnieku lūgšanu nams, ebreju sinagoga un divas pamatskolas. Turpmākajos gados Maltas ciemā notika straujš iedzīvotāju skaita pieaugums.

Saskaņā ar pagasta vecākā J. Saliņa ziņām, 1937. g. Maltas pagasta teritorija bija  216,03 km2 liela, no tās lauksaimnieciski izmantojamā zeme - 198,52 km2. Pagastā pastāvēja 2456 saimniecības ar vidējo zemes platību 10 ha, iedzīvotāju kopskaits - 9913. Pagasts uzturēja 14 skolas, no tām 6 latviešu, 4 krievu 1 poļu, 1 ebreju un 2 latviešu skolas ar krievu klasi. Skolās darbojās 47 skolotāji.

Uz 1939. gadu Maltas pagasts aptvēra ievērojami lielākas zemju platības. Daļa kādreizējās Maltas pagasta teritorijas ietilpst Mākoņkalna, Lūznavas, Feimaņu un Silmalas pagastā. Jāpiebilst, ka vairums nosaukto pašvaldību izveidojušās padomju varas gados. 

1941. gada 3. jūlijā Garkalnos notika vācu un padomju karaspēku sadursme. Cīņās, kas ilga apmēram diennakti, bojā gāja ap 1500 cilvēku.

Otrā pasaules kara laikā nepabeigtajā aizsargu namā un 0,25 ha tam piegulošajā teritorijā no 1941. gada rudens līdz 1944. g. martam bija izveidota karagūstekņu nometne. Maltas pagastā tika nogalināti vai  nomocīti 400 karagūstekņi un 1500 mierīgie iedzīvotāji (arhīva izziņa par Maltas karagūstekņu nometni un fašistu zvērību upuriem Maltas pagastā).

1941. g. 4. jūlijā vācu armija ieņēma Maltu, pēc tam to atstāja izveidotās Maltas pašaizsardzības vienības pārziņā. Organizētājs un vienības vadītājs, kara noziedznieks Haralds Puntulis 1942. g. ziņojumā Rēzeknes policijas vadībai rakstīja, ka Rēzeknes policijas 4. iecirknī Maltā apcietināti 546 partizāni, 421 padomju aktīvists, uz Vāciju spaidu darbos izsūtīti 1049 cilvēki, likvidēti 713 Maltas ebreji un 28 čigāni. 1944. g. vācieši sadedzināja apraktos upurus kā Maltā pie kultūras nama, tā arī Baldenes (Baldas) mežā.

1945. gadā Maltas pagastā izveidoja Bičku, Bondaru, Garkalnu, Maltas, Prezmas, Špēļu, Vertukšņas  un Zosnas ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja.

Pēc 1947. gada datiem Maltā bija 1408 iedzīvotāji, no tiem 609 strādnieki un kalpotāji, 214 zemnieki, 13 amatnieki. Zemes kopējā platība šajā laikā bija – 173,8 ha, no kuriem 98,4 ha – aramzeme un 16 ha dārzi. Iedzīvotājiem piederēja 19 zirgi. Lielākā daļa namu (77) piederēja privātīpašniekiem, valsts īpašumā bija 37 nami. Maltā bija trīs veikali, bufete, tējnīca, maizes ceptuve, vidusskola, bibliotēka, kinoteātris un  slimnīca ( iedzīvotājus apkalpoja divi ārsti).

Šajā laikā Maltā pastāvēja šādas iestādes un uzņēmumi: izpildkomiteja, ciema padome, graudu, linu un siena sagādes kantori, pasts, patērētāju biedrība, aptieka, dzirnavas, artelis, vidusskola, kurlmēmo skola, ceļu daļa, dzelzceļa kantoris, mežniecība, jēlādu sagādes kantoris.

Maltas ciemam 1950. gadā piešķīra strādnieku ciemata (no 1961. gada - pilsētciemata) statusu. No 1950. gada līdz 1959. gadam Malta bija rajona centrs, vēlāk Malta ietilpa Rēzeknes rajonā. Maltas ciematam 1957. gadā pievienoja likvidēto Bičku ciemu, izveidojot Maltas lauku teritoriju, kurai 1960. gadā pievienoja Špēļu ciema padomju saimniecības “Malta“ un sanatorijas “Rāzna” teritoriju, 1965. gadā pievienoja Rušenicas ciema kolhoza ”Putj k komuņizmu” teritoriju, bet zooveterinārā tehnikuma “Malta” teritoriju pievienoja Špēļu ciemam. 1973. gadā vēl daļu teritorijas pievienoja Špēļu ciemam, bet 1977. gadā daļu Pušas ciema teritorijas pievienoja Maltas lauku teritorijai. 1991. gadā Maltai atņēma pilsētciemata statusu un kopā ar lauku teritoriju reorganizēja par pagastu. 2009. gadā Maltas pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Rēzeknes novadā.

Svarīgs laika posms Maltas izaugsmei bija no 1950. gada līdz 1967. gadam. Šajā laikā notika intensīva celtniecība: tika atjaunots kultūras nams (celts 1939. gadā kā Aizsargu nams), uzcelta pienotava, rūpniecības kombināts, slimnīca un skola. Līdz 1967. gadam tika uzceltas 332 individuālās mājas ar 381 dzīvokli.

Pienotava atradās Stacijas ielā līdz laikam, kad tika atklāta moderna pienotava Andrupenes ielā un kļuva par filiāli Rēzeknes PKK, un 90. gados te bija tā galvenā sviesta ražotne.

20. gs. 60. gados Maltā divstāvu ēkā iepretim zirgu pasta stacijai bijusi sava viesnīca - apakšā atradusies kafetērija, pagrabā - maizes ceptuve.

No 1970. līdz 1997. gadam darbojās Maltas VEF - lielākā VEF filiāle Latvijā.

Pašlaik Maltas pagastā atrodas 1 valsts nozīmes arhitektūras piemineklis - Rozentovas Svētā Krusta pagodināšanas Romas katoļu baznīca, 4 vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi: Maltas zirgu pasta stacija, Maltas (Borovajas) vecticībnieku kopienas lūgšanu nams, Maltas (Rozentovas) Visusvēto pareizticīgo baznīca, Zvanu tornis, 4 valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi: Leimanišku pilskalns (Āpšu jeb Barsuku alas), Leimanišku apmetne, Leimanišku Baterijas kalns-pilskalns, Lopatišku Karņecka kalns-pilskalns, 1 vietējās nozīmes arheoloģijas piemineklis - Rozentovas senkapi (Kara kapi), 1 valsts nozīmes mākslas piemineklis - glezna “Kristus pie krusta un Sv. Marija Magdalēna”.

Materiālu sagatavoja Silvija Pīgožne,balstoties uz Agra Dzeņa, Vladimira Gusseva, Klāras Kondrovas, Ligitas Krūzas un citiem pētniecības materiāliem.

 

Izmantotās literatūras un avotu saraksts:

Dzenis Agris. Maltas pagasta vēsture līdz 1940. g.. Kandava. 2016

Dzenis Agris. Maltas vēsture no 1940. gada līdz mūsdienām (izpēte turpinās).

Gussevs Vladimirs. Pētniecības materiāli par Felkerzāmu un Bogomoļecu dzimtām.

Izpētē izmantotā literatūra:

Terra Mariana. Izdevējs LNB sadarbībā ar Vatikāna Apustulisko bibliotēku. 2013.

Slownik geograficzny Krolestwa Polskiego i innych krajow slowianskich,Tom IX,c.633

Roman Aftanazy. Dzieje rezydencji na dawnych kresach Rzeczpospoolitej, Tom 3, Ossolineum, Wroclaw1992, s.416,il.w tekscie462. Wydanie drugie przejrzane i uzupelnione.

Rozentovas muiža J. Vaļuma (dzim. 1885.g.) atmiņās.  Pierakstītas 1971. g. 16 . janvārī.

Krūza Ligita. Maltas vidusskolas vēstures fakti un atmiņas no 1920. gada līdz 1991. gadam. Malta.2016. Zinātniski pētnieciskā darba vadītāja-konsultante Valentīna Čepele.

Kaminska Rūta, Bistere Anita. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Rēzeknes pilsētā un rajonā. Rīga: Neputns. 2011. 136.-142. 202.-207.

 Krūmiņš Arturs. Latgales koka baznīcas Romas katoļu draudzēs 18. gadsimtā. Rīga: Jumava. 2016.34.

Kondrova Klāra. Malta aizgōjušajā godusymtā. Tāvu zemes kalendārs. Rēzekne: LKC I. 2002. 223.- 224.

Johans Kristofs Broce. Zīmējumi un apraksti.4. sējums. Latvijas mazās pilsētas un lauki. Latvijas vēstures institūta apgāds.

Vankina L. Referātu tēzes zinātniskai atskaites sesijai par 1961. g.arheoloģiskajām un etnogrāfiskajām ekspedīcijām. Rīga: LPSR ZA Vēstures institūts. LPSR Kult.ministrija.1962. 11.

Maltas pagasts. Pagastu apraksti. Valsts statistikas pārvaldes izdevums.Rīga:1935.

Valdības Vēstnesis, 03.08.1925, Nr. 169

Valdības Vēstnesis,07.07.1937,Nr. 148

Pašvaldību Dzīve, 16.07.1937, Nr.29

Latgales Vēstnesis, 09.07.1937, Nr.76

Maltas BJC  Žurnālistikas pulciņa 2015. gada projekta avīze, veltīta Maltas pagastam

http://gramatas.lndb.lv/periodika

http://biographien.lv/Maltas.html

  Malta  

 

Tuvākie pasākumi