Print this page
Ceturtdiena, 11 Maijs 2023 08:31

Muzejā atklāta Gitas Palmas izstāde ”Starp stacijām”

“Krāsaina Latgale. Ar vilcieniem pa vidu. Tik krāsaina, kā tikko nomazgāts vilciens” (Gita Palma)

Vilciens kā mākslas tēls ir atradis pieturvietu pie mums, Maltas vēstures muzejā, pateicoties māksliniecei Gitai Palmai. Viņas izstāde “Starp stacijām” muzejā ir skatāma no 11. aprīļa līdz 31. maijam. Tas nu bija pirmoreiz, ka Maltā, “stacijā” – Maltas muzejs, tikšanās reizē ar mākslinieci 21. aprīlī, vienlaicīgi “piestāja” tik daudz un tik dažādi “vilcieni” – gleznas kā mākslas tēli, kā vēstures liecības, kā atmiņu, emociju un sajūtu atspulgi!

“Laikmetīgās mākslas izstāde sniedz ieskatu mākslinieces radošajā stilistikā, iemīļotajā ainavas/urbānās ainavas žanrā, dvēselei tuvajā medijā un tematikā – transportlīdzekļu – vilcienu atspoguļošana glezniecībā. Vilciens kā mākslas tēls tiek iekļauts gan figurālās un ainaviskās kompozīcijās, gan tiek portretēts kā atsevišķs veselums ar savu rūpnieciski individuālu dizainu, raksturu un dzīvesstāstu. Dienas skrējienā cilvēki nemēdz piefiksēt ikdienā ierasto, nepaceļ acis un neparaugās uz esošo sev līdzās. Savukārt gleznās mirklis apstājas; tas sastingst laikā un telpā, un skatītājs var ieraudzīt mirkļa atspulgu divdimensionālā plaknē kā savdabīgu savas/mūsu dzīves, atmiņu un vēstures dokumentu. Māksla kalpo kā laikmeta spogulis!” (Fragments no Gitas Palmas izstādes preses relīzes.)

Katram no mums asociācijas un atmiņas par dzelzceļu un vilcieniem ir citādākas. Un tajās ir kaut kas romantisks, kas uzbur iztēli. Tālumā skrejošs vilciens, ātrums un dinamika, cilvēku sejas vilciena logos… Un transportlīdzekļa industriālais varenums, kas kustas, dodas tālumā… Specifiska smarža, kas ir dzelzceļa stacijās, dzelzceļa vagonos. Braukt ar vilcienu nozīmē izbaudīt īpašo atmosfēru, ko rada līdzbraucēji, konduktori, pīrādziņu un dažādu našķu pārdevēji (agrāk). Arī vilciena pieturu ritms, kas īsajā vilciena apstāšanās pauzē liek vērīgāk ieskatīties aizejošajā laika liecībā – kolorītajās stacijās, kur katrai ir savs šarms. Stāsti papildināja viens otru. Daži mācījās skaitīt dzelzceļa vagonus, citi pieskaņoja laiku un salīdzināja ar savu pulksteni (pienāca Zilupes vilciens, tātad jāiet slaukt govis utt.).

Paldies māksliniecei Gitai Palmai – “vilcienu meitenei”, kā viņu dēvē mākslinieku aprindās, par mākslas tēliem, kas aicina vērīgāk ieskatīties aizejošās vēstures liecībās, kas uzjundīja atmiņas, emocijas, asociācijas, lai raisītos sirsnīgas sarunas par Gitas gleznām un vilciena kā transporta līdzekļa nozīmi cilvēku dzīvē. Paldies māksliniecei par stāstījumu, jo tas palīdz labāk izprast gleznas, bet personiskais, kas saistās ar mākslinieces ainavas, notikuma uztveri un atspoguļošanu mākslas darbos, padara mākslas darbu tuvāku un labāk izprotamu skatītājiem.

Paldies bijušajai Maltas dzelzceļa priekšniecei Annai Babrei par dalīšanos atmiņās, katram pasākuma dalībniekam par atsaucību un savstarpēju bagātināšanos, stāstot atmiņu stāstus. Paldies Maltas Poļu nodaļai un vadītājam Jānim Visockim par ieinteresētību un aktīvu līdzdalību.

Izstādes ilustratīvais fons ir tēmai atbilstošie muzeja krājuma priekšmeti, un citi dzelzceļa priekšmeti, kurus uz izstādes laiku iedeva Māris Indričāns (dzelzceļa darbinieks trešā paaudzē).

Silvija Pīgožne, Maltas vēstures muzeja vadītāja  
Vēsturiskajā attēlā (Intas Zeidmanes arhīva foto, ko viņa uzdāvināja MVM) Maltas stacijas darbinieki: 1. rindā no kreisās: stacijas strādnieks Lavrenovičs, kasiere Valentīna Rozaliņš (pēc kāzām Andruča), stacijas priekšnieks Jānis Dārznieks, dežurants Krivošejevs, svērāja Šura (pēc kāzām Kozlovska), 2.rinda: operatore Romualda Šļivka, Pārmijnieks?, Dežurants?, pārmijnieks Aleksandrs Šmaukstelis, 3.rinda: pārmijnieks Jānis Andrucis, Pārmijnieks?, Dežurants?
 
 
 
***
Fragments no Agra Dzeņa pētījuma grāmatā “Maltas pagasts pētījumos un atmiņās” (2018):
Par Pēterburgas–Varšavas dzelzceļu
Līdztekus pasta ceļam viens no svarīgākajiem impērijas dzelzceļiem bija otrs Maltas apkārtnes attīstību veicinošs faktors. 1851. gada 15. februārī cars Nikolajs I parakstīja ukazu par Krievijā otrā maģistrālā dzelzceļa starp Pēterburgu un Varšavu celšanu. Ar dzelzceļa palīdzību tika plānots attīstīt rūpnieciskos un tirdzniecības sakarus ar Rietumeiropu.
Dzelzceļa būvdarbi aizkavējās Krimas kara dēļ un pilnībā tika pabeigti 1862. gadā, ierīkojot 1288 km garu dzelzceļa līniju. Darbus veica privātā Krievijas dzelzceļu galvenā biedrība. Dzelzceļa posms Ostrova–Dinaburga, uz kura atradās arī Antonopoles stacija, tika atklāts 1860. gada 8. novembrī.
1894. gadā dzelzceļš pārgāja valsts īpašumā,  bet 1907. gadā šī un vairākas citas līnijas, tostarp Pleskava–Rīga, tika apvienotas Ziemeļrietumu dzelzceļu tīklā.
Ap 1879. gadu Antonopolei tuvākās stacijas uz Pēterburgas–Varšavas dzelzceļa bija Dinaburga, Višķi, Rušona un Rēzekne.
Antonopoles stacija 1926. gadā tika pārdēvēta par Maltas staciju. Saskaņā ar 1923. gada skici, stacijā bija 11 ceļi, 2 pasažieru peroni, preču kraušanas rampa un ūdenstornis.
Dzelzceļa infrastruktūras uzturēšana sniedza pastāvīga darba un regulāras piepelnīšanās iespējas vietējiem iedzīvotājiem. 1875. gada 26. maijā tirgotājs Haims Rivošs noslēdza līgumu ar sešiem Rozentovas pagasta zemniekiem par 3000 dzelzceļa gulšņu izgatavošanu līdz 1876. gada 15. martam, maksājot 9 kapeikas par vienu gulsni.
1914. gadā ik pa vienai verstij (1088,6 km) pie dzelzceļa bija ierīkotas strādnieku un sargu būdas un kazarmas, kurās dzīvoja ievērojams dzelzceļa strādnieku skaits. 
1925. gadā Antonopoles dzelzceļa stacijas priekšnieks bija Jānis Krieviņš, palīgs Ļevs Miklaševičs, kuri dzīvoja Antonopoles stacijā. Stacijā dzīvoja arī dzelzceļa ceļu meistars Jezups Kilučniks. Liels uzņēmums bija Dzelzceļu virsvaldes materiālās apgādes Antonopoles kokzāģētava, kurā bija nodarbināti 87 strādnieki.
1925. gadā Antonopoles pasta un telegrāfa kantorī pasts strādāja 9.00-15.00, telegrāfs darbdienās 9.00-15.00 un 17.00-18.00, svētdienās 9.00-12.00, telefons 8.00-22.00. Kantoris atradās ¼ km no Antonopoles dzelzceļa stacijas, tā priekšnieks bija Jānis Ķibers-Ķibermans, ierēdņi Izidors Strupišs un Vasilijs Leitis, montieris Bruno Sniķer 1940. gadā pasta un telegrāfa kantoris atradās Maltas dzelzceļa stacijā. 1940. gadā tās priekšnieks bija Jānis Krieviņš.
***
“Sākotnēji pa dzelzceļu katrā virzienā kursēja tikai divi pasažieru vilcieni (vagoniem bija trīs klases), bet 20. gs. sākumā kustības intensitāte ievērojami pieauga, piemēram, uz Sanktpēterburgu katru dienu devās trīs ātrie, divi pasažieru un viens pasta vilciens, savukārt ātrvilcieni gāja arī uz Kijevu un Odesu.” (Fragments no grāmatas “Ozolzīles zīme”, 2021, 202.lpp.)
“Dzelzceļa parādīšanās nozīmēja arī jaunas kvalificēta darba iespējas. Tālaika dzelzceļam ik pēc versts bija kāds tehnisks vai uzraudzības postenis, ko apkalpoja uz vietas ar visu ģimeni dzīvojoši dzelzceļa darbinieki. Interesanti, ka dzelzceļnieka darbs vienoja dažādu sabiedrības slāņu, tautību un ticību cilvēkus.” (Fragments no grāmatas “Ozolzīles zīme”,2021, 203.lpp.)
 

Jaunākās no Aktualitātes