Noliecām galvas viņu ciešanu priekšā, atcerējāmies viņus, lūdzām Dievu par viņiem, par to, lai nekad neatkārtotos tas, ko stāsta tie, kas izdzīvoja un atgriezās. Rozentovas Sv. Krusta pagodināšanas Romas katoļu baznīcas draudzes prāvests Rinalds Broks lūdza svētību dvēselēm, izgājušām Sibīrijas moku ceļus. Viņš aicināja kopīgi nodziedāt Latvijas himnu – mūsu tautas lūgšanu, kopīgi lūgties.

25. marta pasākumā piedalījās Līga Tulinska, lai ar savu silto domu un piemiņas segu pārsegtu un sasildītu tās daudzās dvēseles, kas sastinga Sibīrijas plašumos, kas izgāja moku ceļus un atgriezās dzimtenē.

Rīgā dzimusī Līga Tulinska 2018. gada 11. novembrī muzeja pasākumā “Tuvāk saknēm” apliecināja savu sakņu piederību un interesi par dzimtas likteņiem. “Manu senču zeme dod man īpašu iedvesmu un spēku,” uzsvēra Līga. Viņas jaunrades darbu izstādē muzejā bija redzama pirmā pašas austā melnbaltā sega “Izsūtījums”, kas veltīta visiem sibīriešiem: baltais pamats ir Latvija, melnās strīpas malās – apcietinājums, bet vidū baltais kā veltījums tiem, kuri atgriezušies.

Savā uzrunā Līga pauda savu emocionālo saviļņojumu būt klāt komunistiskā genocīda piemiņas dienā tieši Maltā pie piemiņas akmens represētajiem pagasta iedzīvotājiem, jo arī viņas dzimtā ir sāpe par piedzīvotajām represijām,  par salauztajiem tuvu cilvēku likteņiem.

Muzejs ir pateicīgs Līgai par dāsno dāvinājumu –  segu “Izsūtījums”, kas ir ar īpašu vēstījumu, darinātu ar īpašu sirds siltumu. Tas ir simboliski, jo tā tiek stiprinātas dzimtas saknes, vienlaicīgi saglabājot vēsturiskās tradīcijas.

Paldies par spēcīgo, emocionālo muzikālo vēstījumu pasākumā vijolniecēm Everitai  Štekelei, Agatei Gžibovskai, Ksenijai Šmaukstelei. Paldies pedagoģei Ilonai Dervanovai, koncertmeistarei Ludmilai Semjonovai, mūzikas skolas direktoram Normundam Štekelam. Paldies bibliotekārei Elvīrai Pinkai par līdzdalību pasākuma norisē. Savā runā viņa uzsvēra, ka pasākumi mūsu tautas atmiņā neizdzēšamos datumos pie piemiņas akmens ir ārkārtīgi svarīgi mūsu nācijas vēsturiskās atmiņas stiprināšanā. Paldies par līdzdalību pasākumā, pilsonisko stāju jaunsargiem un vadītājam Ivaram Kļaviņam.

Piemiņu turēt dzīvu var dažādi: sāpes un pārdzīvojumus var paust literāros darbos, atainot gleznās, atspoguļot skaņdarbos, parādīt filmā vai uzrakstīt grāmatā, skumjās domas ieaust segā, saglabāt represēto atmiņu stāstus un tā laika liecības muzejā, katrs savā sirdī un lūgšanās par Sibīrijas moku ceļos aizgājušām dvēselēm.

Atmiņas, tāpat kā Sibīrijas plašumi, ir mūžīgas...

Silvija Pīgožne,

Maltas vēstures muzeja vadītāja

Līgas Tulinskas austā un muzejam uzdāvinātā sega “Izsūtījums” veltīta visiem sibīriešiem: baltais pamats ir Latvija, melnās strīpas malās – apcietinājums, bet vidū baltais kā veltījums tiem, kuri atgriezušies.