Ar Maltas pagastā dzimušā fotovēsturnieka Pētera Korsaka iniciatīvu un atbalstu klajā nākusi Maltas pagastā dzimušās rakstnieces un dzejnieces Veronikas Tenčas-Goldmanes dzejoļu grāmata “Sirmā stundā”. Tā tapusi, pateicoties arī autores meitas Ināras Paičas dzimtai, kā arī ziedotājiem: Maltas pagasta pārvaldes vadītājam Vitālijam Skudram, Valteram Nollendorfam, Vitai Gaiķei, Ellijai Ozoliņai, Jānim Jaudzemam, Skaidrītei Svikšai, Vijai Balodei-Taubei un Silvijai Pīgožnei. Tajā iekļauti 25 dzejoļi, 82 četrrindes un vēlējumi, kā arī pašsacerētās dziesmas “Rudens noskaņas” vārdi un notis, savukārt vāku rotā Maltas vidusskolas 7. klases skolnieces Māras Kancānes zīmējums, kuru P. Korsaks izvēlējās Maltas BJC rīkotajā konkursā “Tāva sāta myužam svāta”. Grāmata drukāta Aleksandra Pelēča lasītavā Talsos.
Grāmatas priekšvārdā P. Korsaks raksta: “Ne jau katram cilvēkam piemīt spējas rakstīt dzeju, tā ir Dieva dota dāvana izredzētajiem. Veronika bija izredzētā, tikai nežēlīgais liktenis nebija ļāvis izkopt dzejas prasmi un radīt vairāk. Piemineklī pie Rozentovas kapiem ir ierakstīti “Maltas Lūšu” vārdi, arī Veronikas vārds. Bet viņa ir atstājusi mums arī rakstisku pieminekli, kas saglabāsies tautas atmiņā, vēstot par mūsu tautas likteni skarbajā 20. gadsimtā.”
Abi novadnieki pirmoreiz tikās sirmā stundā – dzejnieces 90 gadu jubilejā, kam sekoja divus gadus ilga sarakste, kurā novadnieks iepazina gan rakstnieces izdoto “Pastareiti” (1999), gan manuskriptu grāmatai “Vējos izkaisītie”. Ar Korsaka kunga uzstājību tā pārtapa grāmatā un nonāca sirmās kundzes rokās 2018. gadā. Vēstulēs Veronikas kundze rakstījusi: “Jāatzīst, ka rakstītājas dzirkstelīte bija man ielikta šūpulī, jo, mācoties Zosnas pamatskolā, manus sacerējumus jeb domrakstus skolotāja nolasīja visai klasei. Arī vidusskolā es aktīvi piedalījos sienas avīzes veidošanā. Pēc daudzu gadu klusēšanas iesāku rakstīt, kad man bija 60 gadi, un tas bija atmiņu stāsts par Noriļskas Gulagā pārdzīvoto. Pirmo reizi mana dzeja tika publicēta dzejas almanahā “Rēzekne 2007”, tika nopublicētas 24 dzejas. Mīlas dzejas man nav, jo uzskatu, ka ir banāli savas intīmās jūtas izklāstīt citiem.”
Grāmatai savu rozīnīti piešķir faktoloģiski niansētie komentāri vairāku dzejoļu beigās. Tos sniegusi meita Ināra, kura priekšvārdā arī atklāja, ka mamma dzeju un četrrindes veltījusi savai ģimenei, draugiem, dabai un dvēseles noskaņām. Viņa tās parakstījusi kā Veronika Straujā (pirmā vīra uzvārdā), bet dzeju sākusi rakstīt 2006. gadā Kuldīgā un pantus pierakstījusi kladītē ar tādu pašu nosaukumu “Sirmā stundā”: “Viņas dzeja stāsta par dzimto zemi, pārdzīvoto izsūtījuma gados, nepiepildītajiem sapņiem. Viņa visos laikos bija savas zemes patriote un tāda palika līdz mūža beigām.” Pēc grāmatas saņemšanas meita dalījās pārdomās: “Šī grāmatiņa ir kā mammas autobiogrāfija. Katrs dzejolis ir par kādu laika posmu, notikumu. Sākot no bērnības atmiņām par ziemas priekiem, tad skarbie izsūtījuma gadi un ilgas pēc Dzimtenes. Pēc tam atgriešanās un realitāte, ka nav vairs dzimto māju. Tad Atmodas laiks un zināma vilšanās. Un visam pāri skumjas par nesasniegtajiem sapņiem, zaudētajiem tuvajiem cilvēkiem. Viņi, kas bija kopā Noriļskā regulāri satikās, gan salidojumos, gan jubilejās. Kad vairs nevarēja, tad regulāri sazvanījās. Tagad palikuši tikai trīs. Tā nu tajā grāmatiņā ir mammas dzīves īss kopsavilkums.”
“Mans veikums dzejā ir niecīgs, taču to, kas man bija svarīgs, esmu tajās pateikusi” – rakstīja pati autore, it kā aicinot katru – izpausties tā, kā katram lemts, jo viņas dzeja pierāda, ka pat lielas sāpes rimst, ja tās apklāj ar mīlestības plīvuru… Viņas gadījumā tā bija Dzimtenes sāpe un mīlestība.
Rakstu sagatavoja – Skaidrīte Svikša
