Zvanu un zvaniņu kolekcionēšana un izpēte, kā arī zvanu skaņu iedarbības izpēte uz cilvēka organismu ir kampanofīlija. Kampanofīls māk atšķirt, piemēram, zirgu pajūga zvanus no bērnu zvaniņiem. Kampanofīliem ir vēlama muzikālā izglītība. Mūsdienu medicīna ir atzinusi, ka zvanu skaņu viļņiem ir ārstnieciskas spējas. Skaņu viļņi iznīcina slimību izraisošas baktērijas, normalizē nervu sistēmu, uzlabo garastāvokli. Viduslaikos epidēmiju laikā dienu un nakti skanēja zvani, tā cilvēki mēģināja sevi pasargāt no mēra. Jaundzimušajiem bieži dāvina mazus zvaniņus, lai atvairītu no ļauna. Baznīcu zvani vēstī par svētkiem un tie skan arī tad, kad cilvēku pavada pēdējā gaitā. Skolas zvans aicina skolēnus uz stundu (Lielbritānijā vēl aizvien tiek izmantoti bronzas skolas zvani ar rokturi). Ir zvaniņi, kurus izmanto rituālos, – tie ir izplatīti budisma un afrikāņu reliģijās. Ir baznīcu, signālzvani, durvju zvani, skolas zvani, suvenīrzvani, rituālzvani, zvani, kas paredzēti dzīvniekiem, zvani, kurus izmantoja, piemēram, galma dāmas.
Dažādie zvaniņu stāsti
Ludmilas meita Jeļena tikšanās reizē 13. decembrī Maltas vēstures mzuejā lika ieskanēties zvanam, kura skaņu vibrācija izplatījās pa visu ķermeni.
Maltēniešus tikšanās reizē sevišķi uzrunāja stāsts par zirgu pasta kariešu zvaniem. Tie tikuši izgatavoti Krievijā – Valdajā, Ņižņijnovgorodā. Tikai pasta karietes drīkstēja pārvietoties ar zvaniņiem. Satiksmes ministrija (pasts) maksāja nodokļus, tāpēc zirgu pasta stacijās vispirms apkalpoja pasta karietes. Pat muižniekiem bija jāstāv rindā. Tā kā pasta karietes pārvietojās arī naktīs, tad kučieris piesēja zvaniņus pie ilkss, lai nemodinātu dusošos iedzīvotājus. Izstādē muzejā var apskatīt arī pasta kariešu zvanus.
Gaidot Ziemassvētkus, uzrunā stāsts par Gardenas Ziemassvētku zvaniņiem, kuriem skanot, meitene un zēns iet meklēt dāvanas. Ziemassvētku laikā uz sliekšņiem tiek kaisīta barība ar spīgulīšiem Ziemassvētku vecīša briežiem, lai tie atrastu ceļu uz mājām, kur gaida Ziemassvētku vecīša dāvanas.
Tāpat itāļu firmas “LAMART” produkcijai ir raksturīga jaungada tematika (tāpat izgatavo porcelāna ziedus un statuetes). Visai produkcijai raksturīga liela meistarība un augsta kvalitāte, liela mākslas skola. Izgatavo vidēji 200 eksemplārus, tirāža var būt no 50 līdz 500 gabali. Kad pabeidz plānotās produkcijas izgatavošanu, formu komisijas klātbūtnē iznīcina. Burtu un ciparu kods – tas ir iekšējās kontroles numurs.
Vasaras noskaņas izstādē uzbur amerikāņu mākslinieka Pitera Bareta 12 putniņu kolekcijas četri filigrāni zvaniņi ar putnu figūriņām.
Īru tautas tradīcijas atspoguļo zvaniņi ar Svēto Patriku un viņa draudzeni. Svētais Patriks nesa kristīgās ticības Svētās Trīsvienības simbolu trīslapu āboliņa formā, lai izskaidrotu tautai vienkārši un saprotami Sv. Trīsvienības būtību.
Ļoti vērtīga ir angļu meistaru firmas “Crown&Rose” izgatavotā Jēzus Kristus un 12 Apustuļu zvaniņu sērija. Tajā ir 500 zvaniņi no augstas kvalitātes alvas. Apustuļu zvaniņu tembrs rada tīru zvana skaņu. Šīs sērijas zvaniņus skanējums ir ļoti tuvināts savā starpā. To izgatavošanā pielietota sena, gadsimtos izveidojusies tehnoloģija. Katrs zvans izgatavots individuāli, izmantojot gravitācijas metodi, lejot īpašās veidnēs. Katru zvaniņu meistars ar rokām nopulēja līdz spīdumam.
Senatnes elpa ir zvanam ar četru evaņģēlistu simboliem. Sākotnēji evaņģēlistu simbolu skaidrojumā arvien pieminēts Kristus: pasaulē Kristus nāca kā cilvēks, viņa nāve līdzinājās upurēta vērša nāvei, no kapa viņš cēlās kā lauva, bet debesīs pacēlās līdzīgi ērglim.
Smags vēstījums ir zvanam ar Staļina, Rūzvelta, Čerčila attēliem. No lidmašīnām, kuras tika notriektas, izgatavoja zvaniņus. Tos pārdeva, lai palīdzētu karā kritušo ģimenēm.
Īpaša ir Ledi Bells kolekcija (izveidojusies Anglijā karalienes Viktorijas laikmetā), kurā ir metāla zvaniņi vēsturisku vai tipisku sieviešu figūru formā, kurus izmantoja Anglijas karalienes un galma dāmas, sabiedrībā pazīstamas kundzes, lai izsauktu kalpus. Lielākoties atainotās lēdijas zvaniņa formā ir vecākas par 100 gadiem. Vecā kaluma zvaniņi ir ļoti dārgi. Jaunradītie – mazliet lētāki.
Muzejā pašlaik ir apskatāma arī Velsas nacionālās varones Mērijas Džonsas zvaniņa formā veidota meitenes figūra. Kāds iztulkoja Bībeli Velsas dialektā, lai tā būtu pieejama pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Šo Bībeļu bija maz. Meitene 6 gadus krāja naudu, tirgojot pienu. 15 gadu vecumā Mērija Džonsa ar basām kājām, nesot piena krūzi ar sakrāto naudu, devās 26 jūdzes (42 km) pēc Bībeles uz Balu. Diemžēl tās jau bija izpārdotas. Ziemeļvelsas mācītājs Tomass Čārlzs bija aizkustināts un atdeva savu Bībeles kopiju. Otra versija bija tāda, ka mācītājs izmetināja meiteni uz divām dienām, kamēr atved Bībeles. Viņa varēja nopirkt trīs Bībeles par vienu cenu. Kembridžā glabājas Bībele ar meitenes rokrakstu. Protams, ka tie ir tikai pieņēmumi, kas ir raksturīgi leģendām.
Ir Ledi Bells figūriņa, kura ataino kalponi, kura veda karalisko ģimeni uz jūru peldēties. Karaliskās ģimenes pārstāvji sēdās slēgtos ratos, kurus stiprā kalpone vilka dziļi jūrā. Viņa bija uzticīga persona karaļa Georga galmā, tāpēc pēc smaga darba viņu cienāja ar alu, kas viņai ļoti garšoja. Pēc nāves karaliskā ģimene pateicībā uzlika pieminekli.
Ledi Bells figūriņa – vēsturiska persona Madam Pompadur, Ludviga XIV mīļākā. Absolūta favorīte palika pat tad, kad parādījās citas mīļākās.
Jāatzīmē, ka Ludmilas kolekcija nu ir papildināta ar Maltas keramiķa Aleksandra Visocka zvaniņu, kas simbolizē Maltas saistību ar seno zirgu pasta ceļu un zirgu pajūga zvanu skaņām.
Zvaniņu karaliene
Kāpēc radās tāda asociācija, domājot par aizrautīgo kolekcionāri, – zvaniņu karaliene? Tikšanās reizē Maltas vēstures muzejā 13. decembrī Ludmilas kundze ar karalisku stāju un iznesību, ar cieņu un pietāti stāstīja par Anglijas karalieni. Cienījamā kundze arī savā ģērbšanās stilā mēģina līdzināties karalienei, – viņa nēsā žaketītes, platmales, cepures. Kā vienu no vērtīgākajiem ieguvumiem savā kolekcijā Ludmila uzskata lielu, baltu zvanu ar rotājumiem, kas tika izgatavots par godu Elizabetes II 25 gadu valdīšanai karaliskajā tronī. Vindzoraspilī, Britu monarhijas rezidencē, 1000 svinību viesi saņēma zvanus no karalienes rokām. Zvans, kuram pieskārušās karalienes rokas, ir kolekcionāres lepnums. Tāpat kolekcionāres lepnums ir Svētā Pētera baznīcas zvana kopija. Šo zvanu izgatavots ļoti maz.
Anglijā ar Ludmilu notika jocīgs, sirdi sildošs atgadījums. Viņai klāt pieskrēja angļu zēni un sauca: “Lēdija karaliene! Lēdija karaliene!”. “Es neesmu karaliene,” atsauca viņa. Ja jau angļu bērni Ludmilu no Latvijas Lipuškiem nodēvēja par karalieni, kāpēc gan mēs nevarētu piešķirt karalienes titulu brīnišķīgai sievietei, kura, izcīnot smagu cīņu ar likteņa pārbaudījumiem, spējusi atrast spēku un dzīvotgribu, piešķīrusi jēgu un spējusi aizrautīgi piepildīt savus sapņus?! Nenoliedzami, viņa ir nepārspēta kā zvaniņu kolekcionāre Latvijā, arī pasaulē ir maz tik bagātu kolekciju. Tas, protams, ir joks, bet karalienes-mātes titulu viņa var nest ar lepnumu, jo ir dzemdējusi un izaudzinājusi 10 bērnus, un pašlaik palīdz bērniem mazbērnu audzināšanā.
Lielu daļu sava laika Ludmilas kundze pavada Anglijā, Derbi pilsētā, auklējot, pieskatot mazbērnus. Šinī pilsētā atrodas porcelāna fabrika, kur izgatavo karalisko porcelānu – visdārgāko un kvalitatīvāko. Uz nogrimušā Titānika atradās Derbi pilsētas porcelāna trauki. Jāatzīmē, ka tieši Anglijā ir iegādātas vairākas Ludmilas kolekcijas: gan krāmu tirdziņos, gan izsolēs. Šiem zvaniņiem ir liela vēsturiska un mākslinieciska vērtība. Palīgs kolekcijas popularizēšanā ir meita Jeļena Hočeva. Kad mamma dodas uz Angliju, viņa vada ekskursijas Lipuškos.
Pavisam drīz baltie eņģeļi zvaniņus zvanīs, vēstot par bērniņa Jēzus piedzimšanu. Kā viegls eņģeļu spārnu pieskāriens bija dzidrās zvaniņu skaņas, kas dzidri skanēja muzejā tikšanās reizē ar zvanu un zvaniņu kolekcijas autori Ludmilu Merkulovu. Tikšanās reizē apbūra cienījamās kundzes personības starojums. Bija apbrīnas vērta aizrautība, ar kādu viņa stāstīja par muzejā izstādītajiem un līdzatvestajiem vērtīgajiem kolekcijas eksemplāriem.
Paldies zvaniņu karalienei Ludmilas kundzei un viņas meitai Jeļenai par gaišo tikšanās reizi, par hobiju, kas iepriecina, sajūsmina, pārsteidz tik daudzus cilvēkus! Vēlam veselību un izsapņoto vēlmju piepildīšanos! Tik labi, ja blakus ir cilvēki, kuri izgaismo ceļu saviem līdzcilvēkiem.
* (Raksts publicēts 20.12.2019. “Vietējā Latgales Avīzē”)
Silvija Pīgožne, Maltas vēstures muzeja vadītāja
